Mans dzīves ceļš ir gājis pāri daudziem bezdibeņiem ,un ne vienmēr esmu uzcēlis pāri tiem tiltu ,esmu tajos kritis un atkal kāpis augšā lai dzīvotu,nevis eksistētu. Kad aceros cik daudz esmu maldijies savos dzīves uzskatos ,man paliek baisi no tā cik liels muļķis es biju, to tikai tagad tā kārtīgi apjēgdams. Manas pagātnes sliktās atmiņas bija kā attaisnojums manai sliktajai ikdienas dzīvei ,es tā teicu ,es visu vainu novēlu tai un dzīvoju drausmīgi. Pat nenojauzdams ka pats biju vainīgs. Es nevēlējos dzīvot jo mani bija pārņēmis slinkums,bet kā saka slinks cilvēks ir jau praktiski miris cilvēks,viņš jau pūst būdams dzīvs. Es skaļi brēcu ka dzīvei nav jēgas ,jo nespēju to atrast. Biju dziļā jo dziļa bezdibenī,no kura par lielu prieku tiku laukā. Tur man ir jāpateicas vienam cilvēkam ,kurš uzradās tik negaidoti ,bet tieši laikā lai mani izglābtu ,viņš ir kā mans zemes dzīvais sargeņģelis. Tagad es nedrīkstu dzīvoties pagātnē,man jādzīvo „bez nožēlas par pagājušo un bez bailēm no turpmākā”(A.K.,44)
........................................
Ir jāsaprot ka kļūdas un maldi ir nenovēršami ,tie ir attīstības pazīmes. Šis ceļš ir jānoiet katram. Tikai kad cilvēks būs visus ceļus izgājis un kad visi tie būs beigušies ar vilšanos un ciešanām, viņš atradīs patieso ceļu. Un es caur savām ciešanam esmu atradis patieso dzīves ceļu. Beidzot es varu teikt ka esmu patiešām atvēris acis un patiešām dzīvoju
........................................
Varbūt kādam rodas jautājums kādēļ ciešanas ,kādēl sāpes mūsu dzīve ir. Teikšu tikai to ka te darbojas cēloņu un seku likums ,īsāk sakot Karmas likums. Tas liecina par to ka iepriekšējā dzīvē mēs esam grēkojuši, dvēsele pēc fiziskā ķermeņa nāves nebija spējīga to visu atmaskāt ellē [ mūsu aprobežotajiem prātiem der vārds elle ,citu es neminēšu] un tādēļ atlikušos grēkus dvēselei nākas nožēlot uz zemes inkarnējoties jau nākamāja fiziskajā ķermenī. Te var minēt kādēļ dažkārt cilvēki piedzimst akli utt, vienkārši iepriekšējā dzīvē viņi ir ļoti grēkojuši un nu nākas atmaksāt
........................................
Bet runājot par to kādēļ gan man bija nepieciešams šāds ciešanas lai spētu atrast patieso dzīves ceļu ,tas tikai liecināja par to ka pamazām mana dvēsele kļuva melna,pamazām mani savā varā pārņēma melnās hierarhijas pārstāvji ,pārvērsdami mani par viņu melno darbu kalpu ,es pamazām no tīrās bernu dvēselītes pārtapu par rūdītu astronoīdu. Ar nožēlu uz to pasaktos ,jo tiešām biju tāds un to tikai tagad esmu sapratis. Man tagad kļūst skaidrs kādēļ es biju teicis šādus vārdus ka „jūtas ir mans rotaļu laukums ,kur ar tām spēlējos pēc saviem ieskatiem” un kad „jūs raudat es smejos”. Varu paskaidrot kādēļ es tā agrāk uzvedos ,vnk mana dvēsele bija pārprogrammēta un kau jau minēju pamazām kļuvu par astronoīdu. Un astraoīds barojas no citu cilvēku negatīvās enerģijas ,ko pats izraisa. Kad jutu ,ka kļūstu vājš ,ka man kautkas trūkst ,es vnk to dariju ,un tagad saprotu ka bez tā es nevarēju dzīvot ,man obligāti vajadzēja kādam sabojāt garīgo utt. Savādāk pats būtu aizgājis bojā. Šobrīd es ar to cīnos un nepieļauju to. Es iznīcinu jebkuru ļaunuma pazīmi kas ir iekodēta manā dvēselē. Lai atkal būtu lielākā merā humanoīds (gaišās hierarhijas pārstāvis)
........................................
Tagad esmu atradis patieso dzīves jēgu un mērķi kas man jādara. Esmu sapratis ka dzīve ir skaista. Un ja man kāds pasaka ka dzīve ir mokas un tml., tad es atbildu : „Dzīve ir dāvana!” ,kuru diemžēl mēs vel neprotam izmantot. Un viena no lielākajām fiziskā ķermeņa dāvanām ir mūsu dvēsele ,kura ir tik skaista,pat vārdiem neaprakstāma. Cik savā veidā biju dziļi vīlies kad es aizmirsu savas dvēseles vārdu ,es aizmirsu to pierakstīt kad man to paziņoja (vai nu mans nezināmais skolotājs ,vai kāda cita dvēsele) ,un tagad es nevaru acerētos to vārdu ,aceros tikai to ka sākās ar burtu H....... Tas varbūt nav tik nozīmīgi ,jo pats svarīgākais ir tas ka ir jāmīl ,viss sev apkārtesošais ir patiesi jāmīl,es to visu esmu sapratis un daru. TICIET MAN ,ja spēsiet mīlēt iz visas sirds un dvēseles, PATIESI, jums pavērsies cita pasaule, tik skaista un apburoša ,viss šķitīs nedaudz savādāk, nenolieģšu ka ir grūti to panākt ,bet tas ir tā vērts. Ne velti mans skolotājs man paziņoja ka „Sirds mācība” ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa,es teikšu ka neatņemama!!! Jo caur sirdi ir jādomā caur sirdi ir jārunā ,vārdu sakot viss ko vien varam iedomāties, jo prāts neder nekur. Un ir skumji ka mūsdienu pasaule iet bojā no pārmērīgas intelektuālā prāta attīstības,no abstraktā prāta pārsvara uz garīguma rēķina, no pārbriedušu un negatīvu augļu pārpilnības tas ir no pārlieku lielās informācijas ko cilvēks iegūst katru dienu ,pietam maldīgas. „Bet intelekts nav gudrība. Jūtziņa ir gudrība ,intelekts ir saprāts.’’(A.J.,508) Paskatīsimies ko saka par to A.Bezante „Senā gudrība” : „Intelekts ir nošķīrējprincips cilvēkā, kas atšķir „Es” no „ne Es”. Tas apzinās tikai sevi vienu ,bet visu pārējo uzskata par svešu. Šī sākotne cīnās, naidojas, apliecina tikai sevi un ir gatava iznīcināt visu ,kas atrodas starp viņu un tā velmes priekšmetu. Cilvēkā vienīgi intelekts pēc savām īpašībām tiecas naidoties ,jo apliecina sevi par atsevišķu lielumu ,tieši tajā ir vienotību graujosā sakne,avots ,kas mūžam atjaunojas un atsvešina cilvēku no cilvēka.” Tas ir tikai viens no daudzajiem iemesliem kādēļ ir jāatsakās no tā visa un jāļauj vaļu sirdij jo tā pirmā visu uzina ,kamēr prāts paliek nopakaļ. SIRDS IR APZIŅAS TRONIS
........................................
Cik sev apkārt pasaktos saskatu lielu trulumu cilvēku starpā. Mēs vien otru nosodam ,bet nejau palīdzēšanas labad ,bet gluži otrādi – nosodīšana kļūst par dzīves jēgu. Tas bija tikai viens no piemēriem, mūsos valda skaudība ,alkatība utt.,mēs visu daram ar prātu un aprobežojamaies fiziskajā plānā, mēs visu pārlieku materalizējam
....................................
Dzīves jēgas jautājuma patsāvēšāna liecina par nepietiekamu garīgo attīstību. Tādēļ nerakstīšu to te ,bet gan pajautāšu jums pats to. Lai zinātu cik attīstīta ir jūsu apziņa ,cik tīra ir jūsu dvēsele un kādas hierarhijas pārstāvji jūs esat ,tumšās vai gaišās. Un no tā man būs labāk izsecināt kā jums palīdzēt. Un vispār patiesu dzīves jēgu var sniegt tikai tas ,kas pats ir mūžīgs un neiet bojā. Tādēļ arī pārlieku nevaru mētāties ar vārdiem
........................................
Lai klausas kas dzird ,lai skatās kas redz ,maldos pazudušajiem es vairs acis nespēju atvērt.
[Mārtiņš Ko.]
........................................
Ir jāsaprot ka kļūdas un maldi ir nenovēršami ,tie ir attīstības pazīmes. Šis ceļš ir jānoiet katram. Tikai kad cilvēks būs visus ceļus izgājis un kad visi tie būs beigušies ar vilšanos un ciešanām, viņš atradīs patieso ceļu. Un es caur savām ciešanam esmu atradis patieso dzīves ceļu. Beidzot es varu teikt ka esmu patiešām atvēris acis un patiešām dzīvoju
........................................
Varbūt kādam rodas jautājums kādēļ ciešanas ,kādēl sāpes mūsu dzīve ir. Teikšu tikai to ka te darbojas cēloņu un seku likums ,īsāk sakot Karmas likums. Tas liecina par to ka iepriekšējā dzīvē mēs esam grēkojuši, dvēsele pēc fiziskā ķermeņa nāves nebija spējīga to visu atmaskāt ellē [ mūsu aprobežotajiem prātiem der vārds elle ,citu es neminēšu] un tādēļ atlikušos grēkus dvēselei nākas nožēlot uz zemes inkarnējoties jau nākamāja fiziskajā ķermenī. Te var minēt kādēļ dažkārt cilvēki piedzimst akli utt, vienkārši iepriekšējā dzīvē viņi ir ļoti grēkojuši un nu nākas atmaksāt
........................................
Bet runājot par to kādēļ gan man bija nepieciešams šāds ciešanas lai spētu atrast patieso dzīves ceļu ,tas tikai liecināja par to ka pamazām mana dvēsele kļuva melna,pamazām mani savā varā pārņēma melnās hierarhijas pārstāvji ,pārvērsdami mani par viņu melno darbu kalpu ,es pamazām no tīrās bernu dvēselītes pārtapu par rūdītu astronoīdu. Ar nožēlu uz to pasaktos ,jo tiešām biju tāds un to tikai tagad esmu sapratis. Man tagad kļūst skaidrs kādēļ es biju teicis šādus vārdus ka „jūtas ir mans rotaļu laukums ,kur ar tām spēlējos pēc saviem ieskatiem” un kad „jūs raudat es smejos”. Varu paskaidrot kādēļ es tā agrāk uzvedos ,vnk mana dvēsele bija pārprogrammēta un kau jau minēju pamazām kļuvu par astronoīdu. Un astraoīds barojas no citu cilvēku negatīvās enerģijas ,ko pats izraisa. Kad jutu ,ka kļūstu vājš ,ka man kautkas trūkst ,es vnk to dariju ,un tagad saprotu ka bez tā es nevarēju dzīvot ,man obligāti vajadzēja kādam sabojāt garīgo utt. Savādāk pats būtu aizgājis bojā. Šobrīd es ar to cīnos un nepieļauju to. Es iznīcinu jebkuru ļaunuma pazīmi kas ir iekodēta manā dvēselē. Lai atkal būtu lielākā merā humanoīds (gaišās hierarhijas pārstāvis)
........................................
Tagad esmu atradis patieso dzīves jēgu un mērķi kas man jādara. Esmu sapratis ka dzīve ir skaista. Un ja man kāds pasaka ka dzīve ir mokas un tml., tad es atbildu : „Dzīve ir dāvana!” ,kuru diemžēl mēs vel neprotam izmantot. Un viena no lielākajām fiziskā ķermeņa dāvanām ir mūsu dvēsele ,kura ir tik skaista,pat vārdiem neaprakstāma. Cik savā veidā biju dziļi vīlies kad es aizmirsu savas dvēseles vārdu ,es aizmirsu to pierakstīt kad man to paziņoja (vai nu mans nezināmais skolotājs ,vai kāda cita dvēsele) ,un tagad es nevaru acerētos to vārdu ,aceros tikai to ka sākās ar burtu H....... Tas varbūt nav tik nozīmīgi ,jo pats svarīgākais ir tas ka ir jāmīl ,viss sev apkārtesošais ir patiesi jāmīl,es to visu esmu sapratis un daru. TICIET MAN ,ja spēsiet mīlēt iz visas sirds un dvēseles, PATIESI, jums pavērsies cita pasaule, tik skaista un apburoša ,viss šķitīs nedaudz savādāk, nenolieģšu ka ir grūti to panākt ,bet tas ir tā vērts. Ne velti mans skolotājs man paziņoja ka „Sirds mācība” ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa,es teikšu ka neatņemama!!! Jo caur sirdi ir jādomā caur sirdi ir jārunā ,vārdu sakot viss ko vien varam iedomāties, jo prāts neder nekur. Un ir skumji ka mūsdienu pasaule iet bojā no pārmērīgas intelektuālā prāta attīstības,no abstraktā prāta pārsvara uz garīguma rēķina, no pārbriedušu un negatīvu augļu pārpilnības tas ir no pārlieku lielās informācijas ko cilvēks iegūst katru dienu ,pietam maldīgas. „Bet intelekts nav gudrība. Jūtziņa ir gudrība ,intelekts ir saprāts.’’(A.J.,508) Paskatīsimies ko saka par to A.Bezante „Senā gudrība” : „Intelekts ir nošķīrējprincips cilvēkā, kas atšķir „Es” no „ne Es”. Tas apzinās tikai sevi vienu ,bet visu pārējo uzskata par svešu. Šī sākotne cīnās, naidojas, apliecina tikai sevi un ir gatava iznīcināt visu ,kas atrodas starp viņu un tā velmes priekšmetu. Cilvēkā vienīgi intelekts pēc savām īpašībām tiecas naidoties ,jo apliecina sevi par atsevišķu lielumu ,tieši tajā ir vienotību graujosā sakne,avots ,kas mūžam atjaunojas un atsvešina cilvēku no cilvēka.” Tas ir tikai viens no daudzajiem iemesliem kādēļ ir jāatsakās no tā visa un jāļauj vaļu sirdij jo tā pirmā visu uzina ,kamēr prāts paliek nopakaļ. SIRDS IR APZIŅAS TRONIS
........................................
Cik sev apkārt pasaktos saskatu lielu trulumu cilvēku starpā. Mēs vien otru nosodam ,bet nejau palīdzēšanas labad ,bet gluži otrādi – nosodīšana kļūst par dzīves jēgu. Tas bija tikai viens no piemēriem, mūsos valda skaudība ,alkatība utt.,mēs visu daram ar prātu un aprobežojamaies fiziskajā plānā, mēs visu pārlieku materalizējam
....................................
Dzīves jēgas jautājuma patsāvēšāna liecina par nepietiekamu garīgo attīstību. Tādēļ nerakstīšu to te ,bet gan pajautāšu jums pats to. Lai zinātu cik attīstīta ir jūsu apziņa ,cik tīra ir jūsu dvēsele un kādas hierarhijas pārstāvji jūs esat ,tumšās vai gaišās. Un no tā man būs labāk izsecināt kā jums palīdzēt. Un vispār patiesu dzīves jēgu var sniegt tikai tas ,kas pats ir mūžīgs un neiet bojā. Tādēļ arī pārlieku nevaru mētāties ar vārdiem
........................................
Lai klausas kas dzird ,lai skatās kas redz ,maldos pazudušajiem es vairs acis nespēju atvērt.
[Mārtiņš Ko.]
izteikties