|
|
Tuesday, April 27th, 2021
| |
10:35
|
//This is the law, keep it in your mind. FROM HIS
CRADLE TO HIS GRAVE A MAN NEVER DOES A SINGLE THING WHICH HAS
ANY
FIRST AND FOREMOST OBJECT BUT ONE -- TO SECURE PEACE OF MIND,
SPIRITUAL COMFORT, FOR HIMSELF//
//O.M. At this. That we (mankind) have ticketed ourselves
with a number of qualities to which we have given misleading
names. Love, Hate, Charity, Compassion, Avarice, Benevolence,
and so on. I mean we attach misleading MEANINGS to the names.
They are all forms of self-contentment, self-gratification, but
the names so disguise them that they distract our attention from
the fact. Also we have smuggled a word into the dictionary which
ought not to be there at all--Self-Sacrifice. It describes a
thing which does not exist. But worst of all, we ignore and
never mention the Sole Impulse which dictates and compels a man's
every act: the imperious necessity of securing his own approval,
in every emergency and at all costs. To it we owe all that we
are. It is our breath, our heart, our blood. It is our only
spur, our whip, our goad, our only impelling power; we have no
other. Without it we should be mere inert images, corpses; no
one would do anything, there would be no progress, the world
would stand still. We ought to stand reverently uncovered when
the name of that stupendous power is uttered.
Y.M. I am not convinced.
O.M. You will be when you think.//
http://pinkmonkey.com/dl/library1/digi036.pdf
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:16
|
|
| |
00:26
|
piedošanas koncepts ir reāli lielākais scams, more like kaut kāda gaslighting forma, šķiet. Kāds prikols ir prasīt piedošanu no cilvēka, kas nejūt vēlmi piedot (sevišķi, ja to apzinās abas puses). Tikai tāda knapa formalitāte vien ir. Pateikšu "piedod" tikai, lai otrs nomierinātos, bet īstenībā jau tas vārds neko nenozīmē. Nē, es Tev nepiedošu, nepiedošu, jo tā lietas nestrādā. Tā vietā atcererēšos izdarīto, visus kas kāpēc kad un kā, accordingly mainot savu attieksmi un uzvedību, mācoties no notikušā. Un tas, ka es nepiedodu, nenozīmē, ka dusmojos vai turu ļaunu prātu (latviešu valoda dažreiz ir tik ugly, vai arī es vnk nemāku atrast labus vārdus). Mēs taču varam turpināt dzīvot arī ja nav notikusi "piedod, atvaino" apmaiņa. Mēs pat varam palikt draugi un mīļotie, nepiedodot viens otram.
Šis man atgādina indulgenču (tā to vārdu loka?) pārdošanu viduslaikos. Ķipa viens vārds, viens papīrīts un tev taps piedots. Cik viegli mēs, cilvēki, tomēr pārdodamies.
https://www.youtube.com/watch?v=fregObNcHC8
|
|
(3 comments | ir ko piebilst)
|
| Sunday, April 25th, 2021
| |
22:14
|
Pēdējos mēnešus (at this point jau kādu pus gadu toc) nevaru saņemties noskatīties/izlasīt kaut ko jaunu. Viss, ko labi ja reizi nedēļā patērēju, ir jau x reizes redzēts, kaut kas safe un sirdij vairāk vai mazāk tuvs. Varu tikai minēt, kāds šim ir iemesls, jo, faktiski, nav tā, ka es būtu super uber aizņemta, nē. Es gan daudz prokrastinēju un, varbūt, doma, ka es savu brīvo laiku (ko citādi varētu pavadīt darot shit i have to do) vnk izšķiežu uz jaunām filmām šķiet repulsive un apkaunojoša. Beigās nesanāk ne viens ne otrs. Ne es izdaru, ko vajag, ne es arī sev atļauju izbaudīt jaunu contentu. Un still, dienās, kad tomēr esmo nolēmusi kaut ko skatīties, vienmēr izvēlos pārbaudītas vērtības, tas tomēr man nes sava veida sirdsmieru. Mana šī mēneša programma ir bijusi: Twilight, Mother!, Mamma Mia, Cat in the hat, Mandy, Šreks 2 un Good time.
Lieki teikt, ka dzīvoju konstantā neirozes stāvoklī.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Thursday, April 22nd, 2021
| |
17:44 - Labu apetiti
|
|
| |
14:49 - Darbs
|
Tā nu sanācis, ka karjeras ceļi noveduši pie profesijas, par kuru vienmēr esmu teikusi, ka nekad to baigi labprātīgi nedarītu (vnk vājākā vieta, galīgi nesanāk). Tā nu dzīve turpina sviest pretī visus klišejiskos "never say never" "vienmēr teicu nē, bet beigās sanāca jā", bet nu ko darīt ja visi dzīvojam pēc viena un tā paša lugas teksta un arī man nākas tagad pieskaitīt sevi pie šiem cilvēkiem.
Ņemot vērā situācijas specifikas, nevaru nedomāt par to, cik daudz dzīvē tādu tīšo netīšumu, tīšo sakritību. Šobrīd diezgan grūti saskatīt visus kāpēc, bet varbūt arī nevajag. Protams, katra diena man kopš šīm dzīves izmaiņām ir izcils textbook piemērs tam, kā jūtas cilvēki ar "imposter syndrome", jo es patiesi jūtos kā anglis ņujorkā.
Un šitā katru dienu sanāk domāt wtf ko es daru, kāpēc es te esmu, viss ko es daru ir pilnigs un glaigs kakucis. Pilnīgi apkaunojoši. Tajā pat laikā redzu ko dara citi mani kolēģi un domāju, wtf viņi arī ir kinda shitty, es taču varu labāk. Varbūt šis ir tas pats, ka tu kādreiz redzi kādu dejojot or like gleznojot un domā tas tak ir easy un es for sure tā mācētu. Bet nemāki tak. Galīgi nemāki.
Karoče baigi slideni, viss ko es daru ir suds, viss ko citi dara ir suds. Bet ar viņu sūdiem aizrijas mazāk nekā ar manējiem. Vai jelkad iemācīšos pielāgoties normai, iemācīties runāt pēc dzīves šablona? Tagad tāda tirināšanās vien sanāk.
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
| Tuesday, April 20th, 2021
| |
11:39
|
Mans favorī† Iana Millera work, nezinu kas tik ļoti šajā piesaista, jo pieķeru sevi atgriežamies pie šī video ik pa laikam.
https://www.youtube.com/watch?v=CgY_P6my8U4
Kaut kādā veidā pat atgādina to multeni (multeni?) Superjail. Superjail man parādīja viens sens draugs, kas varbūt īstenībā nebija mans draugs, bet man patika uzskatīt, ka bijām. Šāda tipa darbiņi vēl atgādina visas tās adult male multenes kā kkāds king of the hill vai beavis n butthead, kuras īstenībā tā pa īstam nekad neesmu skatījusies, bet ir tāda sajūta itkā būtu. Gan jau citā dzīvē vai varbūt mediju pārpiesātinātības dēļ, jo no šiem abiem piemēriem nekur internetā neizbēgsi.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, April 19th, 2021
| |
15:16
|
|
tāda nelāga sajūta, ka, šķiet, galīgi neprotu un nezinu cibas ētiku. Tu man interesē, bet mēs taču neesam draugi. Draugi šķiet tik nopietni (un īstenībā arī ir), bet negribas pazaudēt tos, kuri ik pa laikam izsper ārā ko sakarīgu (der arī galīgi nesakarīgu) (man patīk lietot iekavas). Laikam pa vecmodīgo jātaisa tā kā tāda telefonu grāmata, jāpieraksta visi un tā. Ik pa laikam tad jāpāršķirsta, ko nu mani favorīt anonīmie cibas kareivji raksta un domā. Grūti.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
13:32 - kas jauns
|
|
kāda aizvēsturiska sajūta Cibā, man šķita, ka nekas šāds jau gadiem vairs nepastāv. Te patiešām ir tāda sajūta it kā lasītu vecas domas (īstenībā jau visas domas laikam vecas), bet, katrā gadījumā, sajūta ir laba, nostalģiska. Tā nu sanācis, ka uznākusi ļoti spēcīga vēlme kaut ko izmest no sevis ārā. neesmu gan šāds cilvēks, bet kaut kas theraputic jau šajā visā ir, laikam vienkārši jāpiespiež sevi, citādi jūtos kā tāds robots bez domām, kuras ir un vairs nav (un tā uz apli). Varbūt šis ir ļoti selfish veids, kā par to domāt, jo ķipa jaa manas domas ir tik svarīgas un nozīmīgas, ka viņas vajag uzdrukāt kaut kur (nav svarīgi vai kāds lasa vai nē, pat labāk ja nelasa). Bet varbūt šis man noderēs, varbūt vajag. Tā uzskata mans šīs dienas es, rītdien - kas to lai zina.
|
|
(ir ko piebilst)
|
|
|
|
|