| 1:32p |
kas jauns
kāda aizvēsturiska sajūta Cibā, man šķita, ka nekas šāds jau gadiem vairs nepastāv. Te patiešām ir tāda sajūta it kā lasītu vecas domas (īstenībā jau visas domas laikam vecas), bet, katrā gadījumā, sajūta ir laba, nostalģiska. Tā nu sanācis, ka uznākusi ļoti spēcīga vēlme kaut ko izmest no sevis ārā. neesmu gan šāds cilvēks, bet kaut kas theraputic jau šajā visā ir, laikam vienkārši jāpiespiež sevi, citādi jūtos kā tāds robots bez domām, kuras ir un vairs nav (un tā uz apli). Varbūt šis ir ļoti selfish veids, kā par to domāt, jo ķipa jaa manas domas ir tik svarīgas un nozīmīgas, ka viņas vajag uzdrukāt kaut kur (nav svarīgi vai kāds lasa vai nē, pat labāk ja nelasa). Bet varbūt šis man noderēs, varbūt vajag. Tā uzskata mans šīs dienas es, rītdien - kas to lai zina. |
| 3:16p |
tāda nelāga sajūta, ka, šķiet, galīgi neprotu un nezinu cibas ētiku. Tu man interesē, bet mēs taču neesam draugi. Draugi šķiet tik nopietni (un īstenībā arī ir), bet negribas pazaudēt tos, kuri ik pa laikam izsper ārā ko sakarīgu (der arī galīgi nesakarīgu) (man patīk lietot iekavas). Laikam pa vecmodīgo jātaisa tā kā tāda telefonu grāmata, jāpieraksta visi un tā. Ik pa laikam tad jāpāršķirsta, ko nu mani favorīt anonīmie cibas kareivji raksta un domā. Grūti. |