Kad es biju UK, es saskāros ar baltajiem britiem un musulmaņiem no citurienēm un manā situācijā tieši musulmaņi izrādījās jaukāki cilvēki, bet musulmaņi ir labi cilvēki tāpēc, ka viņi ir labi cilvēki, nevis tāpēc, ka viņi ir musulmaņi. Viņi ir labi cilvēki par spīti tam, ka viņi ir musulmaņi. Tai pašā laikā, ja kāds nav labs cilvēks, islāms sniedz visu teorētisko attaisnojumu tādam nebūt. Ja ateists ir slikts cilvēks, viņš pa lielam apzinās, ka ir slikts cilvēks un tam nav īsta attaisnojuma, bet, ja islāmists ir slikts cilvēks (vai nacists, komunists, fašists) viņa ideoloģija viņam sniedz attaisnojumu un patvērumu un viņam nav nekādas teorētiskās motivācijas kļūt par labu cilvēku. Kristietībā, ar visām tās šausmām, tomēr ir figūra - Jēzus, kas sludināja beznosacījumu mīlestību (mīliet savus ienaidniekus; lai tas, kas ir bez grēka, lai met pirmo akmeni u.c.) - tu vismaz vari apelēt pie šo cilvēku sirdsapziņas ar Jēzus tiešo mācību. Bet ar musulmaņiem ir savādāk, jo Muhameds nesludināja beznosacījumu mīlestību, viņš sludināja iekarošanu un vardarbību un viņa mācības esence ir, ka tieši viņš ir Dieva pravietis. Viņš gribēja būt sektas līderis un par tādu kļuva.

(Reply to this) (Parent)