Es neesmu pret zālēm, tomēr man nešķiet normāli, ka šī diagnoze ADHS mūsdienu sabiedrībā tiek uzstādīta līdz 5% bērnu.

Varbūt problēma ir ne tikai tajā, ka šie bērni neprot komunicēt ar pārējiem, bet arī ar to, ka pārējie neprot komunicēt ar šiem bērniem?

Man bija tā iespēja auklēt vienu 5-6 gadus vecu puiku, kuram ir šī diagnoze un arī MRI uzrādīti bojājumi smadzenēs, un vēl papildus attīstības aizture. Visas ģimenes, pie kurām mēs viesojāmies, atceras viņu kā šausmīgu, hiperaktīvu, neaudzinātu bērnu. Un mani šāds vērtējums apbēdina, jo es viņu atceros, kā foršu, ziņkārīgu un ļoti mīļu puiku. Es neteikšu, ka ar viņu vienmēr bija viegli (bet ar bērniem taču nekad nav viegli, vai ne?), tomēr ar viņu mēs pavadījām kopā lielisku laiku. Es ar viņu caurām dienām staigāju pa pilsētu, pa parkiem, pa mežiem, un puika bija priecīgs un nekad nežēlojās par nogurumu (atšķirībā no pieaugušajiem, no kuriem daži pat mani ienīst par to, ka es viņus esmu aizvedis uz nelielu mežu). Es mācīju viņam lasīt, un ja viņam pazuda koncentrācija, es viņu nespiedu, bet tikai centos atgādināt, ka koncentrēšanās ir grūta, bet tā ir jāiemācās paciest. Beigās jau viņš pats ņēma grāmatu un nāca pie manis, lai es mācot viņu lasīt.

Bet tad es novēroju, ka lielākā daļa pieaugušo, ieskaitot viņa paša māti, nekad nav tik uzmanīgas pret viņu, bet vienkārši uzbrēc viņam – kāpēc tu neuzvedies, kāpēc tu neesi saģērbies utt. Ja es būtu šī bērna vietā, tad man no tā būtu radies PTSD.

Ja tā padomā, man šķiet, ka es arī bērnībā biju ļoti mežonīgs. Interesanti, ka manus brāļus un māsas sūtīja bērnudārzā, bet mani ne. Es nekad neesmu prasījis mātei, kāpēc šāda atšķirīga izvēle. Vienkārši likās, ka tā ir un tas ir dabiski. Es tikai atceros to, ka man arī bērnībā bija grūti komunicēt ar citiem bērniem, toties dzīve meža vidū bija fantastiska. Ja kaut kas mājās vai skolā nepatika, es varēju iet staigāt pa milzīgo mežu. Risks bija tikai tajā, ka dažreiz nomaldījos, un tad vecākiem bija mani jāmeklē.

Es joprojām nesaprotu, kā bērni un mājdzīvnieki var dzīvot daudzstāvu māju šaurajos dzīvokļos. Tā man šķiet kā elle vai cietums, kurā dažreiz ved pastaigās uz bērnu spēļlaukumu. Mana dzīves telpa bērnībā bija milzīgs mežs.

(Reply to this) (Thread)

Es domāju, ka ir liela saikne/līdzība starp pirmsskolas vecuma bērniem un dzīvniekiem. Dzīvnieki ir kā mazi bērni un mazi bērni ir kā dzīvnieki. Pieaugušie vnk ir noguruši un viņiem gribas fokusēties uz sevi un citām lietām kādreiz. Uzmanības deficīta bērni paņem VISU uzmanību. Mežs viņiem būtu īstā vieta, tas harmonizē katru. Es zinu vienu šādu bērnu, viņš dzīvo Francijā, kalnos, meža vidū. Viņam tur patīk.

(Reply to this) (Parent)