Man nav pirmā reize, kad man dzīvē saka: "Tu to nevari, tu tas neesi, paskaties reāli, nevau tevi iedomāties tajā lomā" utt. un tad es to izdaru un tad tas cilvēks saka: "Ā ok. Nu jā."
Piemēram, manas mātes reakcija, kad es sacerēju savu pirmo dziesmu, tas nebija sajūsmas spiedziens, tā bija smaga, depresīva morāle par to, ka es nekas nebūšu mūzikā un man pilnīgi noteikti nebūs sajēgas par aranžēšanu. Un tagad es rakstu albūmu un aranžēju.
Cilvēkiem parasti nav nekādas sajēgas par to, kas es esmu patiesībā.

(Reply to this) (Parent)