proti, uz attiecīgā fona ir ļoti grūti nopietni (tāpēc arī visi tie lol, saproti) uztvert tādas personas iedvesmotos tekstus par kosmosu, brīvību, morāli, dvīņu liesmām, utt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es taču esmu jeseņins. Mani iedvesmo dzīvei (un arī atbildīgai dzīvei) mīlestības kosmiskais lidojums. Nevis lekcija par to, ka dzīve nav roze, bet sūrs, pelēks dubļu lauks, kur jāuztaisa nopietna sejas izteiksme un jābut nelaimīgam kā mūsu vecākiem. Protams, es būšu atbildīgs, nevaru sagaidīt būt atbildīgs. pašlaik man nav darba, bet no nākamās nedēļas būs un tikko man būs alga, es ar vislielāko prieku būšu finansiāli atbildīgs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kad uzzinu, ka kāds/-a ir Jeseņins vai Zivs, man vienmēr gribas izteikt līdzjūtību... Bet, redzi, te tu atkal dari to pašu - piesauc savu socionisko tipu kā aizbildinājumu/pamatojumu kādai savai rīcībai. Tāpat kā pirms tam slavināji un apdziedāji nepieciešamību būt brīvam - vai tā nebija pirmkārt brīvība no atbildības?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nee, taa nebija briiviiba no atbildiibas. Es tachu neko sliktu veel nevienam neesmu izdariijis - godiigi atbraucu no aarzemeem, jo man piedzima meita un godiigi atradu darbu, lai vinju atbalstiitu.

(Reply to this) (Parent)

Es neiznu kaa citiem jesenjiniem un citiem civleekiem, bet es esmu atbildiigs par to, ko es miilu. Un es miilu savu meitu un uztveru par uzbraucienu, ja kaads to apshauba. Un es iisteniibaa esmu ljoti protective par tiem ko es miilu.

(Reply to this) (Parent)

nevaru sagaidīt būt finansiāli atbildīgs, kad manas bijušās bijušais Andris, kas strādā labā darbā ar labu algu absolūti NAV finansiāli atbildīgs (viņiem arī ir kopīga meita). Viņš nedod precīzi nevienu centu. Un visiem par prieku arī neraksta par dvīņu liesmām un kosmosu.

(Reply to this) (Parent)

Man nav pirmā reize, kad man dzīvē saka: "Tu to nevari, tu tas neesi, paskaties reāli, nevau tevi iedomāties tajā lomā" utt. un tad es to izdaru un tad tas cilvēks saka: "Ā ok. Nu jā."
Piemēram, manas mātes reakcija, kad es sacerēju savu pirmo dziesmu, tas nebija sajūsmas spiedziens, tā bija smaga, depresīva morāle par to, ka es nekas nebūšu mūzikā un man pilnīgi noteikti nebūs sajēgas par aranžēšanu. Un tagad es rakstu albūmu un aranžēju.
Cilvēkiem parasti nav nekādas sajēgas par to, kas es esmu patiesībā.

(Reply to this) (Parent)