|
Nov. 28th, 2014|07:36 pm |
ok, cool! :) es zinu, citreiz vienkārši liekas pavisam godīgi būt atklātam pret sevi un citiem, un, kā saka Pēteris Kļava, ja tu apvainojies, tad pats vainīgs un strādā ar to, ja vēlies, jo apvainošanās aptur attīstības plūsmu cilvēkā.
vēl šodien ar kursabiedrenēm runājām par tēmu "kādu iespaidu par mani man reportē citi cilvēki un vai tas saskan ar manu iekšienes izjūtu", un es tieši iedomājos par to, ka man pašai liekas, ka bieži esmu pārāk skarbi atklāta, īpaši pret tuvajiem cilvēkiem. kas ir uz mēles un galvā, un sirdī, to pasaku. un sāp, ja otram tas ir sāpīgi, bet tieši kā tu saki - patiesums kaut kā vienkārši nostājas augstāk par visu. protams, reizēm gribas dzirdēt tādus sīrupainus tekstus no citiem, kuri pasaka kko labu par tevi, bet really liekas, ka dzīve uz zemes ir par īsu, lai tērētu daudz laika tādam bullshittingam, kurš neiet dziļumā. |
|