|
[Mar. 4th, 2009|04:05 am] |
Dzīvē nevajag domāt par iespaidu, kādu mēs atstājam uz citiem, vai kaut kādām materiālām vērtībām. Nevajag domāt arī stereotipos par to, ko vajadzētu darīt un ko nevajadzētu, ja tas ir balstīts uz iepriekšējiem punktiem. Jāatmet visas bailes un jādara tieši tas, kas ir jādara. Jeb garīgā dzīve ir kā naža asmens. |
|
|
Comments: |
| From: | psihs |
Date: | March 4th, 2009 - 06:23 am |
---|
| | | (Link) |
|
kas tad ir jādara?
vot pie taa reti kursh nonaak. taapeec jau Jeezus teica, ka gariigaa dziive ir kaa nazha asmens. Solis pa labi, solis pa kreisi un taa vairs nav gariigaa dziive :) Jaadara ir tas, no kaa tu visvairaak baidies, bet kas tevi padariis labaaku (drosmiigaaku utt.). Tas, kas saakumaa liekas inde, bet beigaas izraadaas nektaars.
| From: | xoox |
Date: | March 4th, 2009 - 10:55 am |
---|
| | | (Link) |
|
Nezinu, vai tas ir par tēmu, bet man baigi labi pieleca šitāds salīdzinājums. Dzīvē ir ļaunais un ir labais, melnais un baltas, iņ - jaņ. Vienas monētas divas puses. Un ekstāze un atklāsme ir tad, kad apzinies to monētu, spēj viņu priekšstatīt, tādu - melni-baltu, ļauni-labu. No šīs apzināšanās, tā kļūst plānāka un plānāka, melni-ļaunā puse tuvojas balti-labajai, līdz abas puses SASKARAS. Un tad pēkšņi iestājas tāds miers... Nu tāda prāta konstrukcija, bet manī viņa ļoti dzīvo, kopš tās reizes, kad aizprātojos/aizmeditējos līdz tam. Iedzīvinājās.
"Tikai tas, kas spēj vienlaicīgi saprast gan neziņas ceļu, gan pārpasaulīgo zināšanu ceļu, var pacelties pāri atkārtotās dzimšanas un nāves ietekmei un baudīt pilnīgu nemirstības svētību." :) | |