|
[Oct. 13th, 2016|06:21 pm] |
|
|
|
Comments: |
Man nekad nav bijušas problēmas ar savu audžu tēvu, ļoti viņu mīlu. Mēs laba sapratāmies jau no sākuma, kad viņš bija gatavs vilkt baletērpu un spēlēt balerīnas ar mani. Man bija 4 gadi. Mamma reizēm teikusi, ka viņu apbūrām abas.
Jūs ar bērnu laikam vienkārši nesaderīgi? Bet to jau var pārvarēt?
Tas tā nav, Alise patiesībā mani mīl (ir to vairākas reizes teikusi) un viņa noteikti nav trakākais bērns. Mani vienkārši viegli izprovocēt uz dusmām, Tā ir ģenētiska īpatnība.
Nu tad zini, būs spraigi pusaudža gadi :D
Man liekas, ka ar pusaudžiem ir vieglāk nekā ar 4gadīgajiem. man taču vienalga, ka viņi iet uz ballītēm un nenāk mājās, zaudē nevainību, klausās Merilinu Mensonu, izmēģina narkotikas un alkaholu. Ar 4gadīgajiem ir grūtāk, jo viņi patiešām ir pārliecināti, ka viņu gribēšanas (vienalga cik neracionālas) ir absolūti 10 000% svarīgākas par visu citu cilvēku gribēšanām un vajadzībām, arī mātes. Tieši tas ir tas, kas mani nokaitina.
Pusaudži var arī izdomāt, ka mācībām vajag pirkt dārgus piederumus, klausīties popdziesmas un gribēt līdzināties idiotiski meinstrīmām zvaigznēm - sistēmas upuriem. Just saying.
Jā. Tāpēc mēs dzīvosim ārpus sistērmas, pie dabas. Vītolu ģimene audzin;āja savus bērnmus tā un Rasa joprojām ir pateicīga. Vide ietekmē raksturu. Un man grūti iedomāties, kā tādiem ārpussistēmas cilvēkiem kā man un Lindai varētu izaugt pilnīgs sitēmas upuris. Ja tā būtu, viņš droši vien neizturētu laukos un mestos uz pilsētām.
Nu vot es vienkārši saku, ka viss ir iespējams. Reizēm emocionālais hormonu dzītais pusaudzis grib izmēģināt visu to, kas viņam nav.
Tas ir normāli. galvenais ir cieņa pret citiem cilvēkiem, piemēram, vecākiem. Un, ja viņš redzēs, ka mēs esam patiesi, ka mēs neizliekamies un necenšamies vergot svešiem ideāliem, viņš mūs automātiski cienīs. | |