aplami vēlēties bezsāpju sabiedrību. joks jau tāds, ka mūsu pašreizējā civilizācijas tempā, kas vērsts uz nemitīgām pārmaiņām un visu jauno, viss papildinās tikai kvantitatīvos apmēros. kodols paliek neaizskarts, mēs joņojam perifērijā.
patiesās, kvalitatīvās pārmaiņas, iespējams, sākas tad, kad sieviete izvēlās palikt pie sitēja, nevis gļēvuma, bet kaut kā cita dēļ. kas ir tas cits ? nez, varbūt cita līmeņa ljubovj ?