|
Jul. 27th, 2019|11:52 am |
|
nesen ar ōmi man bija arguments par to, ka viņa teica, ka pasaule kļūst arvien trakāka un trakāka. es teicu, ka, nu vispār tu man te stāsti stāstus par savu bērnību un WW2, kur glābies no vienām mājās, uz kurām vēlāk uzkrita virsū bumbvedējs, uz citām, pa ceļam slēpjoties bunkuros, kuriem blakus bieži vien tika nomestas bumbas un sašķaidīti zirgi, brauci garām krievu un vāciešu kauju vietām, kur garām lauku ceļam abās pusēs stiprā saulītē puva un smirdēja vāciešu līķu kaudzes. un vēl visādus stāstus tu man stāsti, kā kaimiņš nodeva kaimiņu, kā tika nozagtas mājas un mājlopi, kā karojošās puses pa ceļam vienkārši izšāva zemniekus, jo kāpēc gan ne? beigās vienojāmies par to, ka cilvēki vienkārši vienmēr ir bijuši drausmīgi. |
|