| |
[Oct. 29th, 2024|10:53 pm] |
šīs ir tikai manas pārdomas par dzīvi.
kādā interesantā laikmetā dzīvojam, kad varam pateikt visai pasaulei kā mēs jūtamies, kas mums prātā.
es jūtos kā šizofrēniķis, personības dalīšanās.
kad esmu dabā, ar draugiem, es jūtos labi.
kad esmu pilsētā, rutīnā, es jūtos tā, ka gribētu nomirt.
katru dienu domāju par to, kāpēc es šeit esmu. šis Kāpēc ir ļoti dziļi eksistenciāls un nav tik viegli atbildams.
Kāpēc ir tik daudz cilvēki? Kāpēc tik daudz ciešanu?
es domāju par to, ka vēlos nebūt. domāju par to, cik ļoti bezpalīdzīgi mēs esam, kad esam mazi bērni.
un tāpēc man grūti sevi iztēloties kā ģimenes cilvēku, tikai savās ideālistiskajās fantāzijās par dzīvi, kas nav realitāte.
lai gan es ticu, ka cilvēki mainās, kad satiek savu īsto dzīvesbiedru, vēlme radīt bērnus droši vien nāk ļoti dabīgi.
man gribās noliegt visu cilvēci. man nepatīk šī pasaule. es negribu šeit būt. es gribu pazust. vai arī es gribu, lai viss būtu ideāli. kur tu esi sapņu pasaule? sapņos, miegā, tur viss ir sirreāls, es jūtu, kā šī pasaule pārņem mani. sāk pazust interese dzīvot. gribās iekrist mūžīgā miegā.
depresīvās domas atgriežās. gribētos kaut kā veselīgi tikt ar sevi galā. mani interesē Dr Djo Dispenza, viņš parāda, ka meditējot var nonākt stāvoklī, kur ir tīra apziņa. ārpus smadzeņu neironiem, kuros iesprostoti mēs esam, vismaz daļēji. no šī stāvokļa ir iespējams izveidot pilnīgi citu pasauli. es labprāt piedalītos kādā no viņa trenniņprogrammām, es arī gribu pats veidot savu dzīvi. man ir apnikusi bezpalīdzības sajūta.
Tā ir kā mūžīga cīņa ar tumsu, pienāk rudens, saule spīd ar vien mazāk, ārā ir auksts. vēl viens rudens un ziema Latvijā. Varbūt jāpārceļas uz Āfriku? varbūt jāmēģina palīdzēt cilvēkiem? bet kā, lai palīdz citiem, ja pats sev neesmu palīdzējis.
Līdzatkarība, tā ir smaga slimība. Šodien pa radio ziņās teica, ka tā esot tik pat nopietna slimība kā atkarība. Mani sāk pārņemt milzīgas dusmu lēkmes, agresija.
Varbūt šī ir elle? varbūt tas ir sods, jo iepriekšējā dzīvē biju slepkava? šī pasaule ir tāda 50/50. laime un ciešanas.
būtu man psihoterapeits, nebūtu jāraksta šeit. bet gribās ar kādu padalīties. gribās pateikt, jā dzīve ir ciešanu pilna! nav tikai mēģinājumi teikt, ka viss ir labi.
es dažkārt domāju, vai tiešām Dievam ir tik garlaicīgi, ka viņš rada šādu pasauli, pilnu ar ciešanām un ar prieku, lai izklaidētos. Kas tas par Dievu? Slims Dievs? garlaikots Dievs?
Lai gan mūžības priekšā mēs esam tikai nieka putekļi, nekam nav nozīme. Tikai mūsu attieksmei. Kāda atšķirība starp drāmu un komēdiju? ja noskatītos Romeo un Džuljetas stāstu paātrināti, tā liktos smieklīga, bet izstiepta, gluži kā mūsu dzīve tā ir drāma.
Mēs nomirsim un acu mirklī redzēsim visu savu dzīvi acu priekšā.
Enerģija plūst tur, kur fokusē apziņu.
Dažkārt ir iedvesma dzīvot, dažkārt jāpagaida. Bet noteikti nevajadzētu ielikt sevi upura lomā. Esmu dzirdējis par brīvās gribas likumu. Šķiet kaut kāda dievišķā mūsu daļa izbauda šīs ciešanas. Tas ir skaisti. Piedod konstrastu.
dzīve vienmēr ir kā spēle, kā mīkla, kas jāatrisina, kā labirints, no kura jātiek ārā. dažkārt domāju par pašnāvību, bet nekad tā īsti neesmu nopietni apsvēris šo domu. es laikam tomēr esmu diezgan laimīgs cilvēks. man ir ko ēst, ir silta māja, kur gulēt, man ir ģimene, draugi. vienmēr, kad par to domāju non;aku pie tā, ka kaut ko interesantu jau varētu iesākt ar to dzīvi. jāturpina vien iesāktais. jāatrod savs ceļš, jāatrod laime.
pēc katra kritiena jāsaņemas un jāmēģina atkal un atkal.
Šķiet Dievs ir izdomājis ideālu veidu kā pavadīt savu mūžību- radot sev bezglīgi daudz problēmas, kuras jāatrisina. Ideāli. Mēs visu laiku esam nodarbināti. Nav jādomā par eksistenci. Ideāls plāns. Un atmiņas zudums piedzimstot, tas arī droši vien ir speciāli. Ja mēs pārāk daudz zinātu, tad nevarētu spēlēt šo gaismas un tumsas spēli.
Apziņa ir fascinējoša lieta. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}