Tad, kad es jau pieradu pie neko-nedarīšanas brīvības, mani atkal sāka terorizēt Universitātes spoki. Tagad par reģistrēšanos. Argh!
Labi, B daļas priekšmeti sarakstā nav; varbūt bija jāiet pašai un jāsaka, ka esmu itālis. Who knows? To es uzzināšu tik pirmdienā, kura man ir diez gan monstrīga paskata. Viegli nebūs.

Jauki, ka nav neviens pavisam agrais rīts. TOTIES jēdzienam "logs" tagad ir pavisam jauns skaidrojums, jo man piektdienā starp lekcijām ir ne vairāk ne mazāk kā pāris gaismas gadi. Ir rīta itāļu valoda un tad jāgaida līdz 18, kas nozīmē tikai to, ka es nevarēšu vairs braukt uz Cēsīm, un uz Liepāju arī nē. Really nice.

PLUS mēs esam apvienoti ar kaut kādu zviedru grupu, argh, un ne tikai Grammar & Phonetics pasniedzēji citi, bet arīdzen ITA. Pavisam nejauki, par pēdējo ceru, ka kļūda.
Kur tur vispār loģika, semestra vidū vienam un tam pašam priekšmetam pasniedzēju apmainīt. Ne viņiem viegli, ne mums.

Viņas asā uztvere un aizvainojošā atklātība sanikno ne vienu vien. Iedabā kontrasti - skarbums un negaidīts maigums. Vēlēšanās krāt un tikpat viegli iztērēt. Neatkarību prot savienot ar cieņu. Ir laba stila izjūta. Vēlas, lai viņas darbs tiktu atzīts. Prot radīt sev patīkamu dzīves filozofiju.


© Gunnars Treimanis "Vārdu noslēpumi" Juvetas 2002

Vīrietis atlūza jau tad, kad es LOTR: Return of the King lūkojos (kā raudu, tā raudu šīs filmas laikā). Tad, kad es beidzot sataisījos gulēt, nekādi nenāca pareizais nogurums/miegs. Vārtījos un mocījos, paņēma iPodu un centos iežūžināt sevi ar mūziciņām... Ilgi gāja, līdz sanāca, bet tad, tad man bija baiss murgs par kaut kādā zombijtantēm. Pamodos, bet no mr. Murga nevarēju atkratīties, domāt baltās domas īsti nesanāca. ARGH!
Tā, nu, es tagad esmu pamodusies, bet jūtos čābīgi.

Tā sāpe dziļi iekšā joprojām mani medī. Labi nav, but ignorance is bliss.

---
Es un mana mamma, mēs esam īpašas. Pat ja viņa centās apspiest manas mākslinieciskās izdarības [ko man joprojām grūti piedot], man ir radošs gars. Un mums ir bohēmiskas, trakas izdarības.
Dažiem labiem tas šķiet nepieņemami & nesaprotami.
7d & 1d mēs kopā ar mr. Siliņu devāmies nelielā izbraukumā. Caurbraucām Skrundu, Saldu, Dobeli, Jelgavu & Ogri un to, kas ir starp Ogri & Jelgavu, padzīvojāmies Rīgā, tad braucām uz Ieriķiem, pa ceļam esot Siguldā un visās citās pilsētas, kas ir uz to pusi, papusdienojām tur, tad devāmies uz Cēsīm un Valmieru, bet atpakaļ uz Rīgu braucām caur Raganu, nu, to galu.

Galvenais piedzīvojums to divu dienu laikā :
Siliņš mūs ieveda mežā, Ērgļu klifus medīt. Kas tur tāds, jūs teiksiet? Tik tas, ka dāmas jau sataisījušās uz smalko ceļojumu braucamrīkā, bet pa sniegu, ledu & everything mežs nebija plānots staigāt. Bet vai tad tas mūs apturēs?
Smalkiem papēžu puszābakiem par šausmām, mēs aizbridām līdz tām klintīm, salstot un rājot Siliņu par tādu nejaucību.

Pēc tam apdomājoties, secināju, ka viss ir tā kā pienākas. Gadiem jau es uz mežu neesmu braukusi kā uz mežu. Kompī joprojām dzīvo bildes, kurās es skaistās, rozā laiviņās lecu no koka Bernātos, bet par ūberīgajām Kara Ostas bildēm, kur es Žukas ciemiņmeitenei rādu īsto vērtību Vēju Pilsētā, bet paralēli nobeidzu Vecmāmiņas princeškurpes, vispār no comments.
Tātad, mana stampāšana papēžzābakos, kuros es pat uz līdzenas virsmas esmu neveikla, pa ledu un sniegu uz Ērgļu klintīm, nevienu nevajadzētu pārsteigt.

p.s. -- kas ir šausmīgi, Siliņš man no Cēsīm parādīja/pastāstīja vairāk, nekā Vīrietis.

Ak, nē, man tik tiešām Grammar tagad būs pie pilnīgi citas skolotājas, tāpat kā Phonetics. Ja par Phonetics man vairāk vai mazāk vienalga, tad Rapa ta vismaz IEMĀCA ar savu tehniku, kas nav dzirdēts par otru. Oh, sadness :(

Nu, vot, tā.

Mainstream nav nekāds adjective, kā man centās ieskaidrot Communication skolotāja. Man jau likās, ka kaut kas tur nav tīrs. [varbūt tad par manu English Spelling paragraph man netiktu tik nožēlojama atzīme.. grr]

p.s. -- Mammai priekš LiepU maģistra studijām vajag prezentāciju par subkultūrām. Ah, kā es izpaustos, ja tā būtu MANA prezentācija, jo tā taču ir MANA tēma. Tā vietā es tagad kabinu runu viņai, bet savu radošu sapratni par šo īpašu terminu izpaudīšu burvīgās bildēs ar visādiem Gothic, Gothic Lolitas, Cyber Punk & Kat Von D.

Seek and destroy, baby!

Atgriezīšos, tad es jūs kārtīgi palasīšu, biedri cibiņi.

Tagad es tik` gribēju pateikt, ka vakar nomira iPods, nav šim vairs spēka. Mani moka Bailes, tāpēc es lasu par dvēselēm.

Vakar uzbruka man biedre nostaļģija. Briesmīgi. Bet tādas skumjas man jau labu laiku. Vakarnakt bija smagi, jo sirds ar` sāpēja, par to kas bija un nekad vairs nebūs. Tā, lūk.

Izvandīju skapīti, kurā Liepājā vēl bija aizkavējušaš manas mantas. Atradu visādus brīnumus, kas vairs nav tiesa un diez vai kādreiz bija. Dažus ierakstus man nervi neturēja līdz galam ierakstīt, bet Sīrupā pildītu testu "Vai viņš tevī ir iemīlējies?" es apbrīnoju un prātoju, kurš gan man bija prātā, kad to aizpildīju. Ehh.

Atbraucu uz Liepāju bez lādētāja telefonam un īpašā vadiņa iPod'am. Līdz ar to, man tulīt izbeigsies mobs, bet dzīves apnikums Liepājā (lasi -- nebeidzama TV skatīšanās, pa kuru neko īpašu nerāda) liek tērēt iPod enerģiju. Sak, davai, Rammstein un citi draugi, uzlabojiet man garastāvokli.

---

Laura pārsvarā sēd pie kompja. Šausmas. Un ko viņa dara? Raksta nelaimīgajiem kristiešiem psalmus čerez draugiem. Tādus, no sērijas. DIEVS TEVI MĪL(, bet ES nesapratu par ko tur vispār tiek runāts, tajā konkrētajā ierakstā).
Tā nu sanāk, ka es pie PC tieku tad, kad šī nav mājās.
Manuprāt, sanāca tāpat kā toriez ar baznīcā iešanu -- lai jau bērnam ir ko darīt... Tas, ka bērns sajuks prātā nevienam neienāca prātā (umm). Tagad gribēja, lai ir kāda cita nodarbe mājās, un nevar tak ierobežot cilvēku tā. Modernais tehnikas laiks utt. Nu, i? Tagad viņa vēl terorizē cilvēkus virtuālā vidē un apmeklē kristīgās "vietnes". I mean, c'mon.

---

Mamma studē. Sesija viņai bija smaga, toties nepadevās un visu nokārtoja. Baigi labas atzīmes, esmu lepna.

---

Kaķiem es laikam mazliet tākā pietrūku. (ja dzivniekiem vispār cilvēks var pietrūkt) Dzīvojas visu laiku vismaz viens no trīs runčiem mājās, manā gultā. Pēdējās divas dienas ejot gulēt bija jāspēj iegrozīties šķībi greizi, jo visi trīs uzskatīja par vajadzīgu gulēt pie manis.
Man nekas nav pretī. Es dievinu savus trīs runčus. Manuprāt, kaķi ir dzīvnieku dzīvnieki. Da best ever. Tas ir šausmonīgi, no vienas puses, bet brīžiem man tie trīs murmuļi trūkst vairāk par ģimeni, kad esmu Rīgā.

---

Man joprojām ir jocīgi sapņi. Katru nakti. Dažādas pakāpes, bet baisīgi.
Šonakt atkal mocīja trepes bez pakāpieniem vietām, vai bez tās umm... margām. Nesen bija mans "iemīļotais" gaisa tilts. Sapņos man ir grūti pārvaramas bailes no augstuma. Dzīvē tik traki nav, īstenībā man nepatīk tikai lifti un kaut kādi tādi nelāgi torņi. Brr.

Tad, nu, braucot vakar mājās uz Liepāju, pustukšajā vilcien-vagonā lasīju savu dārgo photo grāmatu.

Ko pagaidām varu pateikt -- lasās grūti. Teksts tāds ļoti akadēmisks un nopietns, noteikti būs jāpārlasa kaut kad. Mazliet traucē tā bezkaislība vai bezpersoniskums.

Kas pagaidām pārsteidz, autora attieksme pret digiziepēm un tie pros šamam. Radās priekšstats, ka milzu, milzu pluss ir LCD displejs kā skatu meklētājs, jo, redz, SLR tāda gandrīz nav (kad grāmata tika rakstīt, tajā mirklī). Es protams esmu tikai teorētiķis un bez pieredzes muldētāja, bet man tas liekas baigais fufelis. Pirmkārt, jau ir tā skaitā, fotogrāfiskā romatika, bildēt kā pienākas, skatoties caur `lodziņu` un būs savā fotogrāfiskajā pasaulē. Otrkārt, SLR jau pofig, attaino bildi, ko redz lēca, nevis ir tā nīstā nobīde, kas reiz bija analogajām ziepēm. Treškārt, tas izskatās briesmonīgi neprofesionāli, meklēt kadru caur LCD. Nu, kamõn.

Tad vēl ir tā, ka man joprojām ir daudzas nesaprotamas tehniskās lietas ar visu to photo. Tas autora technobabble par aperture, F"cipars", ISO utt. uz mani neatstāj nekādu dziļu iespaidu. Es zinu kas tas ir, aptuveni zinu, kā kas ko ietekmē (asuma dziļums, dārgais draugs & iemīļotā spēļmantiņa dažiem; blur/unblur blablah), BET man absolūti trūkst apjēga kā to visu kombinēt vajag utt. Lasu, saprotu tekstu, nesaprotu meaningu.
Vienīgais, kas man pavisam skaidrs ir tas, ka tēta pārliecība, ka ir jāpārzin teorija, lai vispār drīkstētu ņemt draugu Canonu vai šmanonu rokās, ir galīgi garām. Praksi vajag.

Un tieši tādēļ, kaut kad nāksies pārlasīt ne tikai līdzīgu daiļliteratūru kā minēto Complete Digital Photography, bet arī kameras lietošanas pamācību, soli pa solim `dzīvē` izmēģinot, ko tad katra izdarība dod ĪSTENĪBĀ.