bet tu tici determinismam? man jau liekas, ka deep-down tomēr eksistē brīvā griba, kuras lēmumiem nekāds dziļāks pamatojums vairs nav vajadzīgs (jo tad jau tā vairs nebūtu brīva).. iespējams, ka tās bumbas kādam ir jāiekustina, bet tās pašas var izvēlēties uz kuru pusi ripot.. piemēram, vienmēr, kad padodos bailēm (kas pašas par sevi ir tikai impulss) vai tās pārvaru (retāk:), man ir sajūta, ka tur beidzot parādās īstais Es, no kura noslēpties nekā nav iespējams, ka būt gļēvam vai drosmīgam tomēr ir paša izvēle.

sorry, pārlasīju un sapratu, ka nav īsti pa tēmu, bet slinkums kautko citu izdomāt.. letarģija :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, man gribētos ticēt, ka katrai lietai ir savs cēlonis, līdz ar to arī sava viet, nozīme un jēga šajā pasaulē, bet izvēle ir katramu un vienmēr. Vienīgi ikdienā filozofija tiek nostumta maliņā, un izvēle tiek izdarīta netikai no sevis, bet apkārējo apstākļu ietekmēta, un bieži tā nav ne pareizākā, ne arī pieņemākā (parasti vieglākā), bet izvēle ir.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ikdiena varbūt arī būtu labākā vide, kur to filozofiju likt lietā.. neko nedarot jau viss automātiski pārvēršas ikdienā

(Reply to this) (Parent)