Nekas neizdevās, diena sākās ar kārtējām galvassāpēm kuras gribot apmierināt radās misēklis gandrīz uzgāžot kursbiedrei kasti uz galvas, tad izgāšanās gleznošanā, kur pasniedzējs mani kā mūsdienās nomaldījušos ave mariju apsveica ar atgriešanos pie vecās labās realitātes redzot ka sēžu depresijā ar Umbras tūbu rokās uz viņa pareizā gleznošanas ceļa bet īstā depresīvā nots sākās ar to apsveikšanas aktu, esmu studijās tik tālu kur riebjas gleznot(+/- jāņem vērā mana nr.2 apmaldīšanās un gara sastāvs). un tad vēl tās bābas, atvainojos esmu nokarsēta, dārgās sievietes, kas šausminās un māca visus jaunākos ka tulīt bērnus bērnudārzos izmācīs par ono, un visi korī šausminās, nerunāšu nemaz par kaut kadu vispārējo ķermeņa stāvokli, kurš nespēj sevī saturēt kaut kādu manu būtību, tūlīt iztecēs smadzenes un diena ietek musarā, žāvas alprazolam un naakts prom kolizejā

Labdien, esmu gaišs un riebīgs cilvēks.

Labi, viss, padodos, atpestīšu sevi.

Lai gan diena bija patīkama, ir nemiers un gribu ātrāk aizmigt un nedomāt par to, ka es vairs neko nesaprotu. Tas gan nav domāts kā kompliments jums.

Par godu 8.martam mēğināšu noskaidrot, vai ir tāda esenciāla sievietības sajūta, kas atšķirtu sievieti no citiem radījumiem. Jautājums ir, kā jūtas sievietes, kad viņas domā sevi kā sievietes, un cik bieži viņas to domā? Saprotu, ka katra sieviete ir atšķirīga kā jau pie cilvēkiem, tomēr vajadzētu būt kaut kam tādam, ko esmu palaidusi garām vai vienkārši neesmu ievērojusi paviršības dēļ, turklāt, var izrādīties, ka tas ir kas noderīgs.
Tātad, esmu saņēmusi 3 tulpes no autobusa šofera un īsziņu no geja R, paldies, ar apņēmību izjūtu prieku. Arī biedre V sūta visām sveicienus un digitālu attēlu ar tulpēm, paldies, nosūtīšu viņai foto ar tulpēm, kas guļ man blakus autobusa krēslā, viņai patiks.

8.marts, autobusa šoferis visām dala pa trip pavītušām tulpēm, skaisti

es esmu vienīgais sieviešu dzimuma radījums, kam besij runas par sieviešu hormonālajām svārstībām veco labo sievietību sievišķību sievietes uzvedību? nu taču nē taču vai ne, bet kas tā par tādu mīklu, ka uz mani skatās kā sieviešu dzimuma degradētāju? Un pat pieklājības pēc aprauj teikumu pusē, kad grib sākt žēloties, ka "sievišķība mūsdienās vairs nav[..]." Kas tev nav? Prāta nav, tāpēc vienmēr, kad jāiedarbina fotošops vai kas cits jāiedarbina, vai kaut kas par vadiem jānoskaidro, jāsauc palīgā "vīrieši", jo pati vazājusies pa veikaliem tā vietā lai attīstītu kādu papildu prasmi vai tagad iegūglētu internetā info par hdmi vadiem, jaunā pasniedzēja, kas pareizi dara un pie galda ar šitām sievietēm nesēž arī gūglē, kamēr pārējās tur vāvuļo par kaut kādu "vīriešu saukšanu" un met uz mani greizu aci jau zinot, ka es neesmu ar viņām. kur es vispār esmu, kaut kādā sieviešu-vīriešu spēlē vai realitātē?

tēts prasa, un, ja viņš savā izteiksmīgajā laipnībā prasa, tad tur raizes slēpjas, vai es krievijas vīzai fotografiju taisīšu ar šādu frizūru, un man jāsaka, ka viss būs labi, mazliet piekārtošu un tā, bet tad vienojāmies, ka pirms krievzemes braukšanas gan vajadzētu nofrizēties. kādu vārdu lai piemēro, ja ne labvēlīgākajā gadījumā amizanti. ar mazo māsu gan būtu vieglāk, viņai kostīms jau būtu pašūdināts, bet frizūra jau kopš dzimšanas kā kārtīgi pieaugušam cilvēkam. ak es pastarītis dumiķis

Tags: family, ha ha

Šībrīža dzīvē redzu 3 problēmas, samērā biežu lielu trauksmi,kas izārda ķermeni, un prāts aiziet uz mēness, 2., vēljoprojām ļoti slikto atmiņu, kas man liedz saprast, kas esmu un ko esmu darījusi un 3., nespēja saprast, droši vien tāpēc, ka neesmu to pareizi agrāk darījusi, kā notiek komunicēšana ar nezināmiem un ne tikai cilvēkiem. Nav skaidrs, kā notiek pieeja un ko ar to dara. Vēl varētu piemest ceturto, bet to es nejūtu kā problēmu sev, bet, kas izraisa nepatiku citos, aptuveni svētku noskaņas bojāšana. Kad visi apsēžas pie galda, laiž jokus un runā banānus, un tad es laižu melno pretjoku, kas nevienam neinteresē, bet kurš man pašam liekas visuzmundrinošākais,tas tēlaini. Kopumā es ar to visu tieku galā, nedaudz vai vispār daudz nogurdina, bet nav tik šausminoši, lai lauztu gandrīz gadu ilgo atteikšanos no medikamentiem(nē nu izņemot to, ka man vienmēr līdzi sen izrakstītais xanax sliktākajiem gadījumiem). Pēc cik g. klusēšanas to psih lietu sūta uz arhīvu, kaut kas par 5 gadiem bija.
Jāpiebilst, ka to punktu par komunikācijas nelīdzenumu vai nespēju proporcionāli ietekmē trauksmes stiprums.
piecēlos pulkstenī 10, no laimes par to sirds klapēja

Tūlīt noskaidrošu cik draugu man ir. Jau 0? Beidzot, palasīšu grāmatu.