Labi, atzīšos. Es to visu NE-VA-RU. Kādam no tā palika vieglāk? Nē, ne jau man. Tātad, plāns ir sekojošs – rītvakar nopirkt „Nescafe 3in1” paciņas, tumšo šokolādi, riekstus, gumijas lācīšus un nakti negulēt. Lūdzu – do not disturb. Bussines women has to work.

Diāna – mežu dieviete. Ha.
Ha – ha – ha.

Rutīna nogalina emocijas. Nav labāka līdzekļa. Es palieku ļauna. Nē, tikai apzinos sevi. Nomainīju interneta paroles pret RAGANA. Tieši lieliem burtiem. Kādreiz par raganām sauca un uz sārta dedzināja skaistākās un gudrākās sievietes. Un no viņām baidījās.
RAGANA. Tieši tā.

Zini, nomira Kurts Vonnegūts. Un par viņa nāvi pasaka: „Tā gadās,” un nevienam tas neliekas bezjūtīgi, jo viņš pats šo teicienu radījis. Tā gadās.
Tev sāp – tā gadās.
Kādu apzaga – tā gadās.
Kāds nomira – tā gadās.
Jūties vientuļš – tā gadās.
Viņa atteicās tēlot orgasmu – tā gadās.
Jūties nevienam nevajadzīgs – tā gadās.

Ar mani vis būs kārtībā – tā gadās.
Ai, kā man patīk zagt citu domas!

Vispār, es labprāt zogu citu dzīves. Viņus tā cieši, cieši vērojot izdodas ielīst viņos un zināt, ko viņi darīs nākamo. Teiksim, šodien autobusā vēroju meiteni, kura cītīgi rakstīja sms. Biju tik nejauki ziņkārīga, ka man izdevās izlasīt šīs ziņas. Labāk nebūtu to darījusi, būtu saglabājies noslēpums. Teksts bija nu tāds: „Bez tevis es nevaru dzīvot, tu man dod spēku, no tevis tik daudz esmu mācījusies, es tevi no visas sirds mīlu...” nu un tādā garā visi tie banālie vārdi, kurus var paredzēt uz priekšu. Ja es būtu viņas puisis, man tas pieriebtos. Bet seja viņai bija mīļa. Tāda naiva un mīlīga. Labi, tādai varētu arī piedot.
Skaistā podiņā reti ir sakarīgs saturs.

Interesanti, vai arī mani apkārtējie uzskata par skaistu? Nu, kā gan savādāk. Vīrieši nespēj acis atraut no mana dekoltē, kad no to nolemju demonstrēt un galu galā biznesā visi līdzekļi ļauti. Un zinu, ka arī uz ielas mani vēro. Tikai pienākt baidās. Ha, nu jā, es jau tā uzvedos un izskatos. Vidusmēra vīrietis man blakus justos nepilnvērtīgs. Tā nu tas ir. Galu galā Diāna taču bija dieviete.

Tātad, plāniņš svētdienas naktij – pabeigt atskaites, Mārai atteikt lūgumu pēc algas paaugstinājuma. Galu galā man tāpat aiz viņas viss jāvāc. Kļūšu par riebīgo priekšnieci, bet man tas uzņēmums ir jādabū uz pekām. Tās ir prioritātes. Un vārdiņu „nevaru” uztaisīsim tādu mazu, mazu un melnu un aizmirsīsim. Re, ku smuki sanāca!

Andriņam derētu ieriebt. Labi, tas būtu ļauni, bet viņa dēļ mēs šobrīd firmā zaudējam naudu un puisis nesaprot, ka viņam no darba tā kā vajadzētu aiziet. Elza kaut ko teica par minerālu, kas saskarsmē ar ūdeni, ja ticis saberzts, piebriest desmit reizes. Nu, viņam šāds pulverītis varētu netīšām gadīties kabatā... un tad man tā netīšām gadītos viņu apliet ar ūdeni. (Bērnišķīgs gājiens, bet nekas riebīgs.) Būs jāpaprasa, lai Elžuks nosper to akmeni ģeogrāfos. Bet nepatīk man, ka viņa aug un kļūst līdzīga man. Es taču gribu, lai viņa būtu laimīga. Negribu redzēt, ka meita iet manās pēdās un vienkārši pateikt – tā gadās. Tā nedrīkst.
Bet viņa jau sen kā negrib, lai palasu viņai „Meža gulbjus”. Pasakām vairs neticot. tāpat kā es.

Kurā brīdī es beidzu ticēt pasakām? – Kad sapratu, ka tās neļauj būt stiprai. Un cīnīties par sevi, jo pasakās taču vienmēr uzrodas kāds, kurš izglābj. Bet dzīvē mums jākuļas pašiem līdz krējums kļūst par sviestu. Tikai nedrīkst noslīkt sūkalās.

Atceros, ar kādu prieku bērnībā dzēru sūkalas, kad māte bija izvārījusi skābputru. Tagad ar tādu aizrautību nedzeru pat dārgus vīnus. Bet es neko vairs nedaru ar tādu aizrautību, kā agrāk. Ja nu vienīgi vēroju gājputnus lidojam un atgriežoties.

Tūlīt es varēšu aizmigt, lai varētu pēc pāris stundām piecelties, novadīt prezentāciju ārzemju klientiem un tad visu nakti nostrādāt. Un tad man pienāksies divas brīvas dienas.
Gājputniem taču pārlidošana un atgriešanās mājās nepārvēršas rutīnā?...