Sadedzu ugunsgrēku ap sevi no svecēm, lai silsts. Māja ir tukša un elpa, vēl daudz manas elpas vajadzēs, lai to piepildītu ar sevi. Un vienatnē elpojas pavisam lēni un mierīgi, bez satrauktā ritma un elpas karstuma nav tas.
Es taču pati izlēmu to visu. Pati izlēmu un izdarīju. Ne jau tu atrāvi visus logus un durvis līdz galam, labi zinot, ka vējam jau tā pat patīk klejot ap šiem stūriem. Bet man vajadzēja tikt no tevis vaļā, aizdzīt visu tavu siltumu, izdzēst smaržas.
Sagriezu pēdas. Tagad sarkanas lāses uz baltā palaga, ko esmu izklājusi uz grīdas, kur sēžu. Pelēka koka dēļu grīda, kur var ieraut skabargas, tev tā arī nekad nebija laika to nolakot. Aukstas istabas, kaudze sveču un kaila es uz cērti balta palaga ar asarojošām pēdām. Liekas, arī es esmu balta, vismaz caurspīdīga noteikti. Salst. Bet logus jau aizvēru. Tieši to dēļ katrs solis šobrīd sagādā sāpes. Tumsā aizmirsu, ka grīdu ap mani skauj porcelāna un kristāla lauskas. Būs jāpāriet uz plastmasas traukiem, tie neplīst, triekti pret sienu. Žēl, protams, ka tādas glāzes neskan, kad tiek saskandinātas, bet no šīm es vairs nebūtu spējīga iedzer šampanieti. Jā, plastmasas trauki nebūtu tik smalki un skaisti, bet saplēsti tie nespētu nodarīt tādas sāpes. Interesanti, vai ir arī plastmasas emocijas un mīlestība?...
Liekas, esmu iekāpusi zīmējumā, ko zīmējis kāds Dieva un apkārtējo nepieņemts. Sarāvusies un noslēgusi sevi, gaismās un ēnas, slimnīcas baltums zem manis, pati kā līķauts, bet tik koši asiņojoša. Liekas, tikko kāds man būtu licis staigāt pa karstām oglēm. Bet vairāk neviena cita nav, tikai es, tikai es esmu un būšu vēl ilgi... pīšļi pie pīšļiem, pelni pie pelniem. Ar visām svecēm sadegs visi šeit pateiktie vārdi, tad sadedzināšu vēl šo palagu un man būs pelni, ko izkaisīt un tad es varēšu apkopt savas brūces un atdzimt no jauna. Tad būs nogalināts viss. Arī tā mīlestības daļiņa manī, bet šai sakarā jācīnās man nav, tas notika pats no sevis. Augi novīst, ja netiek aplieti, sevišķi vēl uguns tuvumā, kur tie vienkārši izdeg. Tāpat ir ar mīlestību, bez mīlestības tā nonīkst un ja vēl to apspīd kāda trešā klātbūtne, kas rada savu karstumu, ir pavisam labi. Un man ir vienalga, ka tu man centies sacīt, ka tā bija tikai vienas nakts aizraušanās, tā pārplēsa stīgu. Un nu vairs nav ko siet. Tādēļ man bija tik apbrīnojami viegli sašķaidīt mūsu gadadienas glāzes un visu, kas saistījās ar tevi.
Liekas, griezumi pēdās ir aizvilkušies, vismaz asins vairs nenāk. Un arī rētas sirdī sadzīs. Mani soļi no koši sarkaniem palikuši netīri brūni, izskatās it kā ap mani būtu sniegs, kurā kāds būtu gājis kailām pēdām, zem kurām tas izkusis un nu redzami mālaini dubļi. Ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās. Bet es necelšos, vēl ne, vēl svecēm ir jāizdeg, tikai tad. Tad, būs sadedzis viss, un beigās arī tevis dēļ zaudētais. Visas man svarīgās asinis izrādās ar tevi saistītas un kritušas uz šī palaga. Jā, mūsu naktī es biju nevainīga un tu biji licies tas īstais un vienīgais. Uz šī palaga gribēju nomirt vecumdienās, laimīgi atcerēdamās jaunības dienas...
Nu, ko, sapņi ir jāpiepilda. Simboliski mirsim šodien, dzīvosim atkal.
Kādēļ es runāju daudzskaitlī? Ne jau es miršu... rīt tie kaimiņi, kas dzīvo pa vējam, domās, ka beidzot esam nokāvuši to lielo kuili un nu atbrīvojam viņu no netīrumu kārtas un apmatojamu... un rīt man būs daudz, daudz pelnu... un vecumdienās kā laimīgāko mirkli es tomēr atcerēšos nevis to uz sniega baltā palaga, bet gan ar tērauda naža koka roktura iegulēšanos rokā...
Un tikko uzsnidzis, balts sniedziņš ar tumšiem soļu nospiedumiem tajā, man vienmēr atgādinās tevi. Pīšļi par pelniem.
Jāatceras atrast pircēju cūkai...