<>
Dzemdēt nedzīvu bērnu. Iziet cauri visām dzemdību radīšanas sāpēm un sajūtām, labi zinot, ka bērns ir jau miris, viņa sirsniņa nekad nepukstēs, acis spīdoši neraudzīsies, sakot: „Mammu, es tevi mīlu! Tu esi man vislabākā!”
Sievietei šīs sajūtas ir briesmīgas. Septiņus mēnešus gaidīt jauno dzīvību, trīs no tiem zinot, ka gaidāma meitenīte. Alise. Viņa būtu bijusi Alise. Bet septītajā mēnesī Alise savu tā arī neizdzīvoto dzīvi beidza. Četri viņas brāļi un māsas pasauca viņu savā pulkā, viņiem māmiņa nebija ļāvusi nodzīvot tik ilgi. Viņi tika izdzīti no pasaules vienkārši sadalot gabaliņos. Un par to nu tika samaksāts ar Alises dzīvību.
Bet mātei jādzemdē bija vienalga. Ārsti ierosināja dzemdības, kad sirsniņa bija apstājusies, un, sieviete kauca it kā to kāds graizītu ar stiklu, zinot, ka šis viss ir pilnīgi par velti.
Bet par Ievas grēkiem ir jāmaksā. Caur sāpēm top dzīvība. Tikai šoreiz bez dzīvības. Un šoreiz vairs nav pat ko teikt.

<>
Varētu teikt, ka tie bija tādi laiki, tādi notikumi un sakritības. Bet visvairāk man gribas teikt, ka tie bija tādi cilvēki.
Cilvēki, kas vainoja laiku un citus.
1962. gads.
Padomju izlaupītās ģimenes un iedzīvotāji. Satikās un apprecējās drīz vien, viens otru tā īsti neiepazīstot. Tāda bija norma. Tāds bija laiks.
Bieži vien mēs iegādājamies kādu mājdzīvnieku, jo tas ir mazs, mīļš, jauks un pūkains. Bet, kad paaugas, izrādās, no mazā lāčuka pārvēršas asinskārā plēsējā. Un nogalina mūs pašus. Un tāpat ir ar attiecībām. No sākuma – mīļi un jauki.
Tikšanās ar vecākiem, svaigs, balts galdauts un skābu kāpostu zupa. Mīlestība uz vīrieti taču virzās caur vēdera rajonu. Un tad, ja jau cilvēki tā satiekas, tad arī apprecas. Viņa – pārtikas veikala pārdevēja – blonda, zilacaina bufetniece un tumsnējs atslēdznieks/mehāniķis.
Un sākas lielā dzīve.
( tālāk )