Vakar kolēģe mani biedināja nešņaukt degunu, palikšot sarkans, un kā tad kāzās ar sarkanu degunu!
Šorīt es saprotu, ka sarkans deguns nepavisam nav tas sliktākais, kas ar cilvēku var notikt. Tas patiesībā ir pat labi. Degunu vismaz var aizgrimmēt. Bet vienu aci, kas pa nakti aizpampusi divreiz šaurāka par otru un saplīsusi pavisam sarkana, nomaskēt ir stipri grūtāk.
Tas droši vien ir debesu sods par manu ārišķību.