Kad vakar braucu mājās no darba, pieturā redzēju* pie mājas durvīm guļošu jaunieti. Jaunietis bija acīmredzamā bezfilmā pēc krietnas uzdzīves. Pa ielu lēni līda vēl viens tāds pats - ja atskaita dažādās maiku krāsu un to, ka viens no viņiem vēl kustējās uz priekšu, varētu pieņemt, ka man dubultojas.
Lūk, tātad, tas, kas kustīgs, lēni piedrebelēja pie tā, kas nekustīgs.
- Palīdzēs, vai, - es nodomāju.
Kustīgais lēni noliecās un ar nedrošu kustību iekabināja roku guļošā bikšu kabatā.
Bet likteņa humora izjūta ar to ne tuvu nebija izsmelta. Caurlūkoju savu akvāriju uz riteņiem - vai es vienīgā priecājos par šo ainu? Iespējams. Blakus sēdošais vīrietis nopietnu seju lasīja grāmatu, kas saucās "Pobeda nad zlom", un neko no apkārtnotiekošā neredzēja.
* jā, man liekas drīz tā sāksies kāda puse manu pukstu. Vajadzēs ieviest kādu efektīvu saīsinājumu, lai nav visu laiku jāraksta viens un tas pats.