Shelly -

09:08 am

Sestdien uzņēmos tēlot dīdžeju/vīdžeju un papildināt ģimenes svētku pusdienas ar muzikālo pavadījumu. Izrādījās, ka padomju multenes ir tieši tas, kas vajadzīgs. Atcerējāmies visus bērnības varoņus un papildinājām tos ar jaunām interpretācijām. Piemēram, ir pilnīgi skaidrs, ka "Brēmenes muzikanti" ir vienkārši nepiedienīgi atklāta hipijiskā dzīvesveida reklāma, sākot jau ar tituldziesmu, kas skaidri un gaiša pavēsta - vislabāk ir klejot pa pasauli ar ģitāri rokās un nekā prātīga nedarīt, pat princeses frizūra ar čolku uz pieres atbilst visiem puķu bērnu standartiem. Bet lauvēns Murrr-Ņau no "Ja na solniške ležu" ir acīmredzama Lolita. Sākumā nevainīga skropstiņu plivināšana, bet pēc tam - tas jājiens uz bruņurupuča, pat jānosarkst...
- Ak, kungs, - nosēca tēvs. - Kad es padomju gados rīkoja bērnu pasākumus, lauvēns bija viens no maniem hitiem. Visi bija sajūsmā. Bet patiesībā - cik daudzus bērnus es esmu samaitājis!
Mierinājām viņu, ka pirms 20 gadiem neviens bērns Nabokovu lasījis nebija, un pat iedomāties neko tādu nevarēja.