Shelly -

09:28 pm

Toties vakarā es tēloju slaucēju no Habarinkas vai kā nu sauca to miestu Krievijas seriālā, pie kura cītīgi raudāja dažas manas darbabiedrenes. Tiem, kas par šo mākslas darbu dzird pirmo reizi, varu paskaidrot, ka slaucēja no miesta H, kura nosaukums man atmiņā palicis vaļīgi, ierodas Msakavā, pirmajā dienā apprecas ar uz ielas iepazītu miljonāru, kam sieva vajadzīga mantojuma iegūšanai, bet viņai bagāts vīrs vajadzīgs studiju maksas segšanai, un tad visi briesmīgi cieš kādas divdesmit sērijas, kamēr laimīgi dabūjas. Taču ievērības cienīgākais nav sižets, bet slaucējas raksturs - pat pēc apprecēšanās ar briesmīgi bagāto politiķu dzimtas atvasi, Maskavas miljonāru, viņa ceļas puspiecos no rīta, mazgā veļu (kuru izkar turpat pagalmā, biezajiem kaimiņiem par milzīgu izbrīnu), uzkopj māju, cep cepešus, skrien uz universitāti, vienā vārdā sakot - nevar nosēdēt mierā ne mirkli, un citādāk savu dzīvi pat iedomāties nevar. Tā nu es labākajās padomju sievietes tradīcijās atbraucu mājās no darba ar taksi, uzpīpēju pāris cigarešu un metos vārīt sieru, un kamēr vārījās siers, izbirstēju māju. Vājprāts kaut kāds. Es jūtu, ka Dārgajam pienācis beidzamais laiks saņemt savu pasakaino mantojumu.