Shelly - Post a comment

krii

11:08 am

Būtiska piebilde - ko varēja dabūt. Un tad, kad palaimējās dabūt.:/
Ik pa brīdim, kad es nevaru izvēlēties starp padsmit siera šķirnēm vai jūtos iepīkusi, ka šodien beigušies Latvijas gurķi un jāņem spāņu, tad es atceros savu bērnību, kad katru pēcpusdienu tiku novazāta līdzi vecmāmiņai, lai stāvētu vienu stundu rindā pēc siera (Holandes, Krievijas vai Ķimeņu - citādi vispār neeksistēja), desas porcijas (Doktora vai Iecienītā, citas nebija, reizēm vēl pa baigajiem blatiem varēja kur tikt pie cieti žāvētajām.)Kad, runājot par pārtiku, nefigurēja vārdiņš "nopirkt", vienmēr sievietes cita citai stāstīja, kur ko laimējies "dabūt" un "izstāvēt".
Labi atceros, kā mums reiz skolotāja uzdeva rakstu darbu un aizskrēja, jo ienākusī kolēģe viņai iečukstēja, ka "tepat blakus dod olas! Un vēl nav rinda!" Atceros, kā reiz 31.decembrī 4 stundas staigāju pa Rīgu, jo māte mani bija aizsūtījusi pēc vēl vienas krējuma pudeles. Tā arī krējumu nedabūju - citi rosolu taisītāji bija pasteigušies, vienā veikalā gandrīz apraudājos, kad pēc pusstundas stāvēšanas rindā pēdējo pudelīti paņēma resna krieviete, tikai divus cilvēkus man priekšā.
Brrrrrr...
Nekad vairs!