Mums ir palicis vēl viens nenoskaidrots jautājumas no pagājušās diskusijas, cik atceros, un man tas liekas pietiekami konceptuāls, pirms dodamies tālāk.
Mana atbilde joprojām ir "nē", valdība nav mana mamma, un es neesmu nesaprātīgs bērns, kas prasa konfektes. Es, sasodīts, esmu mamma :D Un arī tas tavs nesaprātīgais pensionārs, kas nav pelnījis rakāties pa miskastēm, starp citu, kamēr daži labi braukā pa Zimbabvi pieredzes apmaiņā, ir mamma. Jo tikai pateicoties tautai, valdība ir tur, kur viņi ir.
Par sazvērestības teorijām no ļaunās opozīcijas puses - diemžēl demokrātija ir tāda jocīga iekārta, kurā būšana pie varas ir visnotaļ cieši satamborēta ar popularitāti. Ja valdība, kuru it kā ir ievēlējis tautas vairākums, tik drausmīgi ātri zaudē popularitāti, ka nevar savākt vairs pat pāris tūkstošus, kas referendumā viņus atbalstītu, tad viņiem diemžēl ir jāiet. Pretējā gadījumā mums ir jāmaina valsts iekārta radikāli, no demokrātijas uz kaut ko stabilāku, kur pa kājām nepinās ne opozīcija, ne stulbie pensionāri, ne geji, ne vēl kaut kādas traucējošas vienības, ka spie demokrātijas ir neizbēgamas.
Davai, labāk nesāksim atkal? Mēs nekad nekad nevienosimies par šiem jautājumiem, lai gan, protams, varat veltīt gadus, bļaujot pārmaiņus "balts" un "melns".