Shelly -

stradiņi man ar fascinē. panaricijs bija. dživoju ķīpsalas kojās. aizgāju tik kad vairs acīs asaras visu aiku no sāpēm sprāga un naktīs pagulēt nevarēju. tā nolika par tādu pī pī pī un pasūtīja uz 1. slimnīcu. a es nezināju kur tāda ir. turklat vēreiz dzirdēt tekstus, ka tāda sīkuma dēļ kā pirksts, nākt.. negribējās. beigās tai pat dienā zvanīju uz mājām braucu mājās. mamma ar ķirugu jau gaidīja slimnīcas telpās mani uzreiz no vilciena. un panika ārsta acīs bija ne pa jokam un tad sekoja pī pi pi par stradiņa ārstiem, jo man gandrīz nācās palikt bez pirksta. man datoriķim.. pirksti svarīgi. un panarīcis bija jau kritiskā stadijā, ka būtu sācis pūt kauls. aši zāles sagruda, uzlika uz galda un grieza, tīrīja, zāļoja, atkal zāļoja un dezinficēja un tā nedēļu noņēmās. un beigās vēl iedeva zāles līdzi un palaida tālāk studēt lielajā Rīgā. tā, ka stradiņos neiesaku iet ar traumām..

(Reply to this) (Parent)