Vakar - pie māsas. Apspriežamo tēmu loks - sākot no "Latvijas Princeses" (ko sievietei vilkt, ja ielūgumā rakstīts "smokings" un vai putnu spalvu svārki ir okei tikai tad, ja tie simbolizē līdzīgus putnus galvā) līdz hrestomātiskajam "ko jūs ēstu pēdējās vakariņās" (mūsu bērnībā "Rīgas Laiks" ar šito bija reāli apsēsts) un latviešu valodas vecumam (šis nu patiešām ir interesanti: visi taču ir dzirdējuši, ka latviešu valoda esot ļoti sena, gandrīz vai pati senākā, kāda vien vispār ir, bet tai pat laikā katram taču skaidrs, ka latviešu valoda kā tāda - kā vienota valoda - vispār radās tikai labākā gadienā 18., ja ne 19. gadsimtā, kas nu gan NAV pārāk sen).
Ar novēlošanos, tomēr atklāju krišanas sezonu: izkāpu no tramvaja un nomaucos pieturā pie darba, ka noplaukšķēja vien.
Vakar lasīju savā feisbuka listē, ka pirmais vārds, kas izlaužoties pēc tāda kritiena, esot skaidrākā pazīme tam, kāds cilvēks patiesībā esat. Tā kā kritu totālā klusumā, un neteicu vispār neko arī pēc tam, tikai plātīju muti, var izvirzīt drosmīgo pieņēmumu, ka patiesībā esmu nevis cilvēks, bet, teiksim, zivs.
Es tiešām nesaprotu un saprast atsakos: kas tas par jauno vilni - svinēt Padomju armijas dienu? Vēl vairāk - ja svin tādi, kas armijai vispār tuvāk par 100 metriem nav stāvējuši? Situ kāju pret zemi un niķojos.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |