07:46 am
Vakarvakaru noslēdzām ar absolūtu klasiku - The Last of the Mohicans. 1992. gads: Daniels Dejs-Luiss un Medelaina Stova, lieli mati, lieli kalni, lielas kaujas, lielas jūtas.
Vakarvakaru noslēdzām ar absolūtu klasiku - The Last of the Mohicans. 1992. gads: Daniels Dejs-Luiss un Medelaina Stova, lieli mati, lieli kalni, lielas kaujas, lielas jūtas.
Es gan simtiem reižu esmu redzējusi, kā normāli, forši, talantīgi cilvēki pārvēršas par šausmīgiem mudakiem, kad sāk runāt par politiku, es tomēr riskēšu. Kaut vai tāpēc, ka šausmīgi negribas iet mazgāt traukus.
Es nesaprotu visu to haipu un patosu par valodas referendumu - nu, tur "ir kauns, ka kaut kas tāds vispār notiek" un "referendums nozīmē, ka tautas veselais saprāts ir miris" utt. Jo jautājums, manā skatījumā, ir ļoti vienkāršs, bet fundamentāls - vai mēs gribam dzivot nacionālā valstī vai mēs gribam dzīvot demokrātiskā valstī? Ja mēs gribam dzīvot nacionālā valstī, tad, protams, protams, viss augstākminētais, un vēl un vēlreiz. Bet ne tad, ja mēs gribam dzīvot demokrātiskā valstī. Es, piemēram, gribu. Un es ļoti ceru, ka ne tikai es. Un demokrātiskā valstī ir jādiskutē par visu. Par pilnīgi visu! Pat par to, kas liekas absolūti pašsaprotams un smieklīgs, un svēts un neaizskarams. Tā nu tas reiz ir, un tas nav nekas tāds, kas liktu mesties zem vilciena, Daugavā vai uzdurties uz auseklīša.
Vārdu sakot, 18. debruārī es iešu un balsošu, un neķeršu kreņķi.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |