Šovakar - Šostakoviča "Gaišais strauts". Balets. Smieklīgs. Stilīgs. Par kolhozu. Bet tik tievas kolhoznieces jūs vēl nekad nebūsiet redzējuši. Pirmais cēliens - varbūt mazliet par garu. Sēdēju, smaidīju un laiku pa laikam izdvesu tādas skaņas kā mans kaķis (Gizmo nemāk šņākt. Bet dažreiz, kad mums ir domstarpības, viņš izdveš tādas skaņas, it kā pieklājīga meitene šņauktu degunu). Skaļi sāku smieties, kad divi džeki tēloja govi. To, ka tā ir govs (nevis, piemēram, zirgs), sapratu, kad meitene sarkanā kleitā sāka viņus slaukt. Otrajā cēlienā smējos ļoti daudz. Ļoti skaļi. Brīžiem likās, ka sižets ir no Šekspīra, kas iemaldījies kolhozā (visi par kaut ko pārģērbjās un klīst apkārt, mīlas vajāti, zem liela, apaļa mēness). Un brīžiem likās, ka Bulgakovs (milzīgs melns suns dejo ar pionieri).
Jā, man patika. Man likās brīnišķīgi. Man vispār patīk "nereālas" lietas. Man patīk viss, kas nenotiek "pa īstam". Un es nekad nekad nemainīšos.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |