Četros no rīta joprojām dzert savu brokastu tēju - tā laikam ir jauna izlaidības pakāpe.
Bet nav tik traki, kā varētu izklausīties, esmu iztulkojusi jau turpat 2/3 šīsdienas normas.
Vispār Triptihs operā, lai gan publiskajā telpā iegājis tikai ar sametušos un apcietinātu Kairišu un Asmiku, patiesībā ir bezbožna kruta izrāde. Jau pirmā daļa ir ļoti laba, bet otrajā es sāku raudāt, un raudāju kā piekauta, visu laiku domāju, ak, kungs, kādas šausmas, tūlīt taču beigas, iedegsies gaisma, bet es tāda - koši sarkanām acīm un izplūdušu tušu, beidz raudāt, tūlīt beidz raudāt, bet tad vēl tas sīkais izskrien uz skatuves, un es atkal raudu, katarse tīrākajā veidā, tad iedegas gaisma, un es redzu, ka visa rinda šņauc degunus. Toties trešā daļa tiešām ir ļoti ļoti smieklīga un jautra, un visas asaras tiek nožāvētas, un mājās visi iet pacilāti un izkustināti.
Šovakar mans iepirkumu grozs uzstājīgi signalizēja, ka esmu vīrietis, visticamāk, vientuļš: žurnāls Playboy, cigaretes, vairākas aplejamo makaronu un griķu paciņas un mazais šņabītis.
Katram pirkumam, protams, ir kāds ļoti prozaisks skaidrojums, bet par tiem kurvis nekā nezina.
Daugavmalā pieci vīri sēdus-stāvus malko dzērienus, viens no viņiem saitītē tur čau-čau. Rudais zvērs ir izstiepies, cik tālu no kompānijas vien iespējams, un aizgriezis purnu pretējā virzienā; viss viņa izskats skaidri pauž: "Man ar tiem debīliem nav nekāda sakara, jūs nemaz nedomājiet!"
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |