Pēdējā laikā man vairs negribas strīdēties, man vispār vairs negribas sevi aizstāvēt, kaut kā izskaidrot, argumentēt, pārliecināt par savu taisnību, teiksim, par to, ka neesmu galīgi slikts cilvēks, par to, ka mani nepareizi uztver un ka lietas nav tik vienkāršas. Kāds varbūt teikts, ka tas ir briedums. Es teikšu, ka tas ir vienkārši sasodīts pilnīgs bezspēks.
Es: - draugiem.lv X pāris pieķērcis dienasgrāmatas, ka visiem, kam ir kaut mazākās gripas pazīmes, ātri jāsauc ātrie
tas gan man liekas pārspīlēti
Dāgais: un maaciitaajs, un apdroshinaataajs
un zaarcenieks!
Smējos krietnu brīdi.
Lai gan man šis jautājums patiesībā ir aktuāls. Par spīti visām zālēm pēdējās trīs dienās, manas iesnas šodien ir jau reāli iespaidīgas.
Nu, ko, laiks zārciniekam?
Pa Bez Tabu nupat bija sižets par trim jaunkundzēm, kas nokritušas no zirgiem. Un - vai, vai - ļaunā zirgaudzētava, bērniņiem nebija ne ķiveru, ne vestu, ne steku, kur vispār skatās iestādes...
Ar nosatļģiju atcerējos, šķiet, mežonīgos deviņdesmitos, kad ar visu klasi bijām uz izjādi. Visa klase - bērneļi 30, klases tolaik bija brangas - cītīgi klidzināja pa mežu. Varbūt viens vai divi bija ar iemaņām cēlajā jāšanas mākslā, pārējie bija parasti lielpilsētas bērni, kas zirgu vien bildītēs redzējuši. Un nevienam no bērniņiem - un mēs bijām mazāki par tām grošām - nebija nekādu ķiverju vai auksto ieroču zirga pakļaušanai. Un nevienam pat neienāca prātā, ka vajadzētu. Jā, arī es piedzīvoju pāris kritiskas sekundes, karājoties vienā seglu kāpslī, bet es tikai turējos cieši un nelaidos vaļā, un paliktu zirgā, un man tas brauciens ir palicis ļoti siltā atmiņā kā skaists un burvīgs piedzīvojums.
Tāpēc teikšu kā kāda vecmāmiņa: tiem mūsdienu bērniem biezpiens kaulos. Un vējš galvā. Ķiveres un steki, vai zinies! Nabaga zirgi...
TV3 šovakar spārda:
- Mirušais ir vīrietis, kaukāzietis*...
*Varu derēt, ka angliski mirušais bija Caucasian
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |