Strīdi par to, kas ir autovadītāju ļaunākais murgs: velosipēdi, gājēji, suņi vai bērni, ir mūžīgs. Bet es tomēr atgādināšu, ka ļaunākais autovadītāja murgs ir cits autovadītājs.
Braucam, piemēram, šodien uz Riekstu kalnu, pie stūres - A., es - blakus. Izbraucam uz apļa pie Daugavas HES, un tad piepeši mums priekšā izmetas melns vāģis (!!!), un pāris cm pirms mums ietriecas apmalē apļa iekšpusē(!!!).
Iedomājieties mūs - A. ir iespiedis bremzi zemē līdz galam, un sagriezis stūri, pārējie vienkārši nevar dabūt mutes ciet.
Brīdi pasaule ir sastingusi.
Bet vadītāja reakcija uz zīmēm ("dodiet ceļu", "aplis"), acīmredzamiem šķēršļiem (ceļa līkums, ceļa barjera) un citiem autiņiem ir draņķīga, bet ietriecies bortā, saodis mentus un apdrošināšanas štrāpes, viņš apbrīnojami ātri nāk pie jūtām, un uzdod pa gāzi sekundes laikā. A. pat nepagūst lāga mūsu tanka priekšējos lukturus apskatīt, kad melnais zibens jau ir tālēs zilajās.
Viss beidzās labi.
Bet man uzmācās māņticīgas pārdomas. Goda vārds, lai gan "parasti esmu skeptiska, un reklāmām neticu".
Neviens mans brauciens kopš tiesību iegūšanas nav izticis bez piedzīvojumiem. Policisti, sodi, stūres ieķīlēšanās, dažādi lunātiķi.
Vārdu sakot, ja es iešu bojā autokatastrofā, nebrīnīties. Es pievelku psihus uz ceļiem.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |