Pieaugusi žurka varot izlīst pa caurumu, kas nav lielāks par lata monētu. Pieaudzis kaķis joprojām spēj ielīst savā bērnības groziņā. Viss šis pastāsts, protams, ir tikai neveikls iegansts, lai palielītos ar kādu savu krutā kaķa bildi: 
Un tad vienā brīdī man pajautāja:
- Vai tev nešķiet, ka esi pārāk kritiska pret sevi?
Es pat apstulbu. Ātri teicu, ka nē, nē, ko jūs, bet vēlāk, mājās, kad jau cepu kabačus un mazgāju traukus, es padomāju, padomāju, un .. sapratu, ka jāpadomā vēl. Varbūt tiešām. Jo no vienas puses, man jau liekas, ka es neesmu kritiska, esmu tikai objektīva. Es neesmu perfekta, es mēdzu kļūdīties, nezināt un nevarēt. Un jo vairāk dzīvoju, jo vairāk ieraugu tādu lietu, ko es nesaprotu, nevaru un nemāku. Es esmu visai viduvēja sieva, un stipri viduvējs draugs (lai neteiktu sliktāk). Nemāku atrast normālu darbu. Nemāku vadīt auto. Nemāku perfekti angļu valodu. Nemāku perfekti krievu valodu. Un pat latviešu valodu es patiesībā perfekti nemāku. Nemāku stumties caur sienām. Nemāku taisīt prezentācijas. Un ekseli. Un nekad nevaru normāli apģērbties. Vienmēr vai nu uzmetu traipu, vai apakšveļa spīd cauri, vai vēders izskatās milzīgs, vai nu par pliku vai par garu. Man nav manikīra, un es nespētu uzturēt pieklājīgu small talk sarunu pat ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Man nav revolucionāru ideju. Kad uztraucos, beru vārdus kā pupas, tā ka neko saprast nevar. Vai zaudēju runas spējas vispār. Bet no otras puses, ir kaudzēm cilvēki, kas tāpat taisa visādas stulbības un tomēr turpina sevi uzskatīt par absolūti lieliskiem un teju vai ideāliem, visā nopietnībā. Tā kā jā, varbūt es esmu pārāk kritiska pret sevi. Ej nu sazin.
Krēmers vienā intervijā bija jauki izteicies, ka pieredze neko labu nedod. Ka tā tikai padara tevi nedrošu, nepārliecinātu un skeptisku. Fakts.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |