Atkal sapņoju to idiotisko sapni, ka esmu šķīrusies no vīra, sapnī pavisam skaidri zināju, ka pati esmu to gribējusi, bet sāpēja tāpat neizturami. Kaut kādā ziņā tas atgādina manus bērnības murgus par vilkiem, kas atnāk un apēd mammu, pamata nekāda, Maskačkā nav vilku, bet briesmīgi tāpat.
Šodien nopriecājos, ka man vismaz draud tāds nekaitīgs, cirslīgs vājprāts, ko var vēl uztvert ar humoru un kas nevienam neko ļaunu patiesībā nedara, jo veikalā man šodien uzbruka trakojoša vājprātīga. Laiks bija karsts, rinda - diezgan gara, un kundzei - ap gadi četrdesmit, blondi mati, melnas saulesbrilles un džinsu kleita - acīmredzot pavisam notrūka nervi. Viņa sāka krāmēt savus pirkumus virsū manējiem. Kad izbrīnīti pajautāju, ko viņa tagad dara, viņa sāka bļaut nebalsī, "ko es daru, ko es daru" un "turpini tik stāvēt kā kūka", gods kam gods, visai skaidrā latviešu valodā, lai gan ar zināmu akcentu. Krāmējot dārzeņus somā, uzmetu acis viņas pirkumiem - avīze krievu valodā, kukulis baltmaizes - un kad iznira lielā Maximas alus pudele, man sanāca smiekli.
Vairāk par rītdienas skrējienu es uztraucos par visādiem niekiem: par to, vai izdosies rīt tikt darbā atstāt somas, vai sargs būs aizmidzis cietā miegā, un tad es dabūšu skriet ar visām mantām (tas gan nav tas ļaunākais, kolēģe tad dabūs skriet ar visu velo), un ko īsti ņemt līdzi uz skrējienu (man jau liekas, ka neko), kur lai piesprauž to sasodīto numuru, lai tas skrējiena laikā nesačervelējas kā veca sēne, un kā es pēc skrējiena tikšu pakaļ darbā atstātajam makam un citām mantām, jo caurlaidi tak nevar ņemt līdzi uz skrējienu botē, bet brīvdienās bez caurlaides darbā netikt utt utt.
Viss, jāiet labāk paskatīties skrējiena shēma.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |