Vismaz joprojām esmu nepīpētājs. Un vakar noskatījāmies "Meiteni ar pūķa tetovējumu" (pieķeru sevi pie tā, ka visu laiku gribas pārstāstīt grāmatu Dārgajam: "a grāmatā vēl bija tas.... un grāmatā vēl bija šitas... un tas notiek, jo.... Līdz šim man tā bija tikai ar Harijiem Poteriem. Bet vispār filma vismaz man likās daudz cietsirdīgāka un varmācīgāka, bet stipri mazāk briesmīga. Pareizāk sakot, bailīgi nebija vairs gandrīz nemaz) un "Montī Paitonu un Svēto grālu" (okei, ko lai te vēl piebilst. Kokosi un putniņi).
Šodiena bija pavisam parasta brīvdiena ar labu laiku. No rīta atkal braucu (jā, man ir Stokholmas sindroms, pavisam nopietni). Tiesa, braucu labāk nekā vakar. Pēc tam ar Dārgo un Brāli Gepardu, kas uz nedēļu palicis salmu bāreņos, kamēr vecāki tripo pa Eiropu, izvilkām vellapēdus un devāmies meklēt Ķengaraga avotu. Esot tāds avots, pats lielākais Rīgā, padomju gados izurbts, un iedzīvotāju vidū ļoti populārs. Laiks bija vienkārši brīnišķīgs un mums veicās visai labi, atradām visu ko, arī pilnīgi jaunu un ļoti skaistu putnu novērošanas torni Daugavas krastā, visai glītu labiekārtotu teritoriju ap to un stipri purvainu un vientuļu mežu pārdesmit metrus tālāk (patīk man tādi džungļi pašā pilsētā), un, šai pašā tumšā tumšā mežā, protams, protams, arī pašu slaveno avotu, pie kura tik tiešām vienā laidā stājās vietējie iedzīvotāji ar dažādu tilpumu plastmasas pudelēm. Viens no iedzīvotājiem - blonda, runīga jaunkundze uz divriteņa - pat piedāvājās mums par gidu, un mēs kopā pa šaurām, dubļainām un kalnainām takām aizkratījāmies līdz Rumbulas lidlauka angāru graustiem, atvadījāmies no jaunkudzes (vellos, vajadzēja vismaz paprasīt, kā sauca, lai draugiem.lv varētu atrast, bet es kaut kā nokautrējos), uzkodām tur augošās skābenes un pa grumbu grumbām aizdribelējām uz Zoom ieēst picu (picu gan beigās neviens neēda, mēs ar Gepardu ēdām pelmeņus, bet Dārgais - sacepumu).
Ko gan vēl sievietei pilnai laimei vajag? Protams, šopingu! Tāpēc pēc riteņa nolikšanas devos uz "Doli", uz to, kas veikals, nevis sala, ilgi un dikti mērīju džinsas (man vairs nav nevienas džinsas, pareizāk sakot, nav nevienas veselas, visām kaut kas saplīsis, bet es to ieprikšanos visu laiku atliku un atliku), visbeidzot vienas nopirku, likās smukiņas, atdevu darbnīcā uz staru saīsināšanu.
Šovakar plānos ieplānots vēl "Montī Paitons un Braiena dzīve".
Bail teikt, bet šodiena beidzot ir bijusi laba laba laba diena.
(ps - varētu atrast datorvadu, varētu vēl iemest kādas bildes no velobrauciena, bet man slinkums meklēt)
Skatoties TV ziņas par Grieķiju, vienā laidā klaigājam "šeit mēs bijām!" un "šeit mēs arī bijām!!!" un "vai šito atceries?".
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |