Piecelšanās šorīt prasīja pārcilvēcīgu piepūli. Tomēr es to pārdzīvoju. Tāpat kā stāvēšanu dušā (kavēju laiku, lamājot visus darba smerdeļus) un dzīvesbiedru, kas, pamanījis manu planēšanu drēbju skapja virzienā, bažīgā balsī jautā:
- Mīļum, kāpēc mans pulkstenis rāda astoņi?
- Galīgi nojūdzies, - es nomurminu, - Neesi pagriezis. Nekādā gadījumā nevar būt tik vēls. Un vispār, ieslēdz TV ziņas, uzreiz redzēsi, cik pulkstens.
- TV nerāda, - bezkaislīgi konstatē Dārgais. - Vai nu Baltkom saplīsis, vai nav samaksāts.
Es ieslēdzu TV, un man paveras aina, līdzīga tai, ko LTV sola visiem tiem, kas neiegādāsies dekoderi.
Ir tādi rīti, kad viennozīmīgi labāk būtu palikt gultā un uzvilkt segu augstāk pār acīm.
//Ielīdu internetbankā. Klāt pie visa, es vēl arī esmu pilnīgi bankrotējusi. Naaais.
Vai tas, ka man internetbankā kā rezerbēta uzrādās arī tāda pirkuma summa, par kuru es reāli norēķinājos skaidrā, jo kartes pirkums tika atteikts, ir normāli?
// Sazvanījos ar banku. Nē, tas nav normāli. Esmu samaksājusi par vienu un to pašu pirkumu divreiz. Vienreiz - it kā atteikums no kartes, kas reāli tika atskaitīts. Un otrreiz - skaidrā. Bļāviens, varbūt tiešām ieraut?
Pirmie gaismas stari manos logos. Kabeļtelevīzijai ir tehniski bojājumi, un nekādu parādu nav, bet domu spēks (lasi: lamāšanās dušā) reāli darbojas.
//toties joprojām nezinu, kad dabūšu liktenīgo čeku. Bēēē.
Dārgais atnāca mājās, un es nomierinājos.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |