Vakar kolēģe mani biedināja nešņaukt degunu, palikšot sarkans, un kā tad kāzās ar sarkanu degunu!
Šorīt es saprotu, ka sarkans deguns nepavisam nav tas sliktākais, kas ar cilvēku var notikt. Tas patiesībā ir pat labi. Degunu vismaz var aizgrimmēt. Bet vienu aci, kas pa nakti aizpampusi divreiz šaurāka par otru un saplīsusi pavisam sarkana, nomaskēt ir stipri grūtāk.
Tas droši vien ir debesu sods par manu ārišķību.
Ar to veca, čerkstoša vīra balsi, kurā es tagad runāju, vēl varētu sadzīvot. Bet, vot, tā aizpampusī, sarkanā acs, kas nemaz netaisās dzīt, ko lai ar to dara, kas tā par sasodītu sodību? Esmu pilinājusi i Visine, i Oculeenheel, progresa - nekāda. Vai es kļūstu par Sauronu?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |