Šis rīts ir no tiem, kad jāpaskatās spogulī, jāpaņem lūpu kaktiņi un ar pirkstu jāsavelk uz augšu.
Šodien atradu pielietojuma eņģelim.
vispirms, lirisks ievads - kolēģi mēdz man dāvināt enģeļus. Man gan neveicas tik traki kā mūsu juristei, kuras divas apsveicēju kompānijas uzdāvināja vienādas kartiņas, taču zināma tematika iezīmējas. Ieprieksējā darbavietā viena no kolēģēm uz atvadām man piešķīra alvas eņģeli, un arī pagājušajā Ziemassvētku biroja laimes akā es izvilku porcelāna eņģeli, tā kā biju jau gatava veidot kolekciju.
Un, lūk, tiešis šis porcelāna eņģelis visu gadu ir rātni nostāvējis uz mana rakstāmgalda, rokas klēpī salicis (nē, patiesībā tuklās roķeles tas ir saķēris zem zoda, bet sevišķa pielietojuma tam tāpat nav). Līdz šodienai. Kad pagatavoju sev tēju un sāku lūkoties apkārt, kur lai noliek tējas maisiņu tā, lai vēlāk to varētu apliet atkārtoti? Voila! Eņģelis sēž uz brīnišķīgas, apaļas, rozēm rotātas kārbiņas. Nocēlu kupidonu no viņa padirseņa, iemetu tajā tēju, un, apmierinājumā starojot, uztupināju mazgadīgo ķerubu atpakaļ viņa postenī. Eleganti, es jums teikšu!!!
Nenormāli sirsnīgs apraksts par to, kāds izskatās bērnu Ziemassvētku koncerts:
"Kopā ar klasesbiedreni duetā spēlēja "Kas dārzā?", ar klavieru pavadījumu.
Kas, starp citu, arī bija visa ļaunuma sakne.
Sākās viss labi, klasesbiedrene nospēlēja vienu pantiņu un piedziedājumu, tad Pupa. Klasesbiedrenei temps palēns, bet kāds nu uzņemts, tādā jāturpina. Tiko meitenes tempu sāk palēnināt, tā klavieru pavadījums paliek lēnāks. Kā paliek lēnāks klavieru pavadījums, tā meitenēm liekas, ka viņas steidzas un spēlē vēl lēnāk.
Galubeigās, pēdējais pantiņš izklausījās tā, ka šis nu viennozīmīgi bija bites pēdējais lidojums rožu dārziņā. Lai viņai viegli ziedputekšņi."
Viss stāsts:
http://klab.lv/users/maa/31561.html
Bāc, bet tā ābolu sula ir nereāli kruta!
//zemsvītras paskaidrojums: "tā ābolu sula" ir 100% dabīgs, 100% Latvijas un 100% ģimenisks produkts. Tētis, atmezdams visiem darbiem ar roku, šoruden trīs dienas grieza un spieda milzīgu daudzumu pašu vasarnīcas ābolu, jāpiebilst, absolūti bioloģiski audzētu, pesticīdus tas dārzs nav redzējis vismaz pārdesmit gadus.
Tomēr famīliijas nostāja pret šo aktivitāti bija - un, šķiet, joprojām ir - tāda smīkņājoši rezervēta. Gala rezultāts tiek patērēts galēji kūtri. Kad mēs ar Dārgo piekritām paņemt divas trīslitrenes, mums gandrīz vai applaudēja.
Sajutāmies iebiedēti, tāpēc trīslitrenes vispirms nonāca uz balkona, kur nostāvēja nedēļu vai divas, kad sākās sals, tās tika ienestas iekšā un nostāvēja divas dienas viesistabā, tad nonāca ledusskapī, bet šovakar mēs beidzot vienu atpogājām.
Un vells - tā ir laba!
Es tagad tikai fantazēju, man nav nekādu faktu un dokumentu, uz kuriem atsaukties, bet kas mani visvairāk iepriecināja stāstā par invalīdu rokdarbu tirdziņu - šogad, kad tas pirmo reizi piedzīvo tādu publicitāti un atsaucību, tas notiek jau 13. reizi. Un tad es iedomājos, ka tas ir skaists stāsts par neatlaidību.
Iedomājies, tu esi invalīds un tirgo savus grabuļus 12 gadus pēc kārtas un visiem pofig. Neviens nenāk, vai kāds paskatās pa logu un pēc tam pasaka, ka tu tirgo visādus nemodernus un nesmukus grabažus, kaut kādas humpalas un miskastes mēslus, un ka pieklājīgam cilvēkam te tak nav ko pirkt (versija tepat cibā, vēl šodien).
Un tad 13. gadā kaut kas, tev nesaprotams, notiek. Tev nav ne jausmas, kas tas ir, bet piepeši iekšā metas apmeklētāju pūļi un ir šausmīgi ieinteresēti un priecīgi, ka ir tevi atraduši, un ir gatavi visu pirkt un izpērk visu pa tīro un tu dabū klibot uz māju un meklēt visus savus krājumus, lai nebūtu jāsūta visi mājās.
Bet tagad iedomājieties (un tagad atkal varat iedomāties sevi kā sevi, nevis kā invalīdu-rokdarbnieku), kas būtu noticis, ja šis pasākums, nesastapies ar sevišķu atsaucību, būtu beidzies pēc pirmās reizes. Pēc piektās reizes. Pēc desmitās.
Bet tas nebeidzās. Un tāpēc izdevās.
Sakiet ko gribiet, esmu izfantazējusi skaistu stāstu par neatlaidību!
Man riebjas bābiski vīrieši. Man riebjas vīrieši, kas sadzirdot niecīgāko kritikas dzirksti savā virzienā, metas uzbrukumā oponenta personiskajām īpašībām. Ja sievietei vēl piestāv uzmest lūpiņu un pagražoties, tad vīrietim tas izskatās atbaidoši. Man riebjas vīrieši, kam nav sava viedokļa, un kas vienmēr piebalso mammai, sievai vai vēl kādai bābai. Man riebjas vīrieši, kas iesaistās sieviešu kautiņos. Izskatās pēc suņa, kas iekritis pa vidu diviem kaķiem. Man riebjas seklu runu turētāji krogos. Visu, ko viņi stāsta, man kāds - tētis, pasniedzējs, pat pārdevējs veikalā - ir stāstījis daudz interesantāk, sirsnīgāk, godīgāk un jautrāk. Man riebjas tie, kas saprot, ka runas krogos katru vakaru ir pārāk sarežģītas un apprecas. Kotletes un mineti katru vakaru garantēti, bet sirds dziļumos viņi nekad neaizmirst savas krogu meitenes, savus saldos un neiegūtos rēgus. Man riebjas vīrieši, kas padodas. Un vairāk par visu man riebjas vīrieši, kas pamet savus bērnus - lai kādi arī nebūtu apstākļi - bezdarbs, maita sieva, liktenīgā mīlestība, karš, vācieši, citplanētieši, nāve. Neviens vīrietis, kas satiek savu bērnu vienreiz pēc 20 gadiem, manās acīs nebūs ideāls. Manās acīs viņš būs vanckars.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |
