Vakar autoinstruktore man iemācīja burvīgu vārdu no Zadornova reperutāra "glavņuk".
Vispār, mana leksika atkal laimīgi veldzējas krievu valodas bagātīgajos slāņos, kopš esmu pie stūres.
Nekad, nekad, nekad, nekādos apstākļos, nedodiet savu mobilā telefona numuru Baltcomam.
Pretējā gadījumā viņi zvanīs ik pēc mēneša, mēģinot jums kaut ko ietirgot. Pirmkārt, es vispār nesaprotu, kā internetu var tirgot pa telefonu. Varbūt kāds briļļains gudrītis tos viņu simts un vienu bitu un baitu var uztvert pa telefonu, es ne. Bet otrkārt, ik pēc mēneša jums zvanīs cits konsultants, un katrs no tiem sāks visu sarunu no tīras lapas: "vai lietojat mūsu TV? vai lietojat mūsu internetu? kādu internetu jūs lietojat? cik jūs par to maksājat?"
Vai nu tam kantorim ir milzīgs, resns, neglīts, uzblīdis pārdošanas departaments ar komunikāciju problēmām vai viņiem katru mēnesi sabrūk visas klientu datu bāzes un savāktie pacientu dati aiziet nebūtībā. Lai vai kā, uz tuvību šādi defekti nevedina.
Gatavajot salātus, man trāpījās vismaz gadus desmit, ja ne piecpadsmit neredzēts brīnums - gurķis ar rūgtu mizu. Pagaršoju to drīzāk ieraduma, nevis ziņkāres dēļ, un sākumā pat nesapratu - kas nav kārtībā? Kaut kas noteikti nav kārtībā, bet kas? Gurķis garšoja dīvaini. Tikai pēc pāris kodieniem sapratu, kas pie vainas. Biju tā pieradusi pie gurķiem, kas nav rūgti, nemaz un nepavisam.
Mizojot mizu, smaidīju un domāju par bērnības garšu. Par gurķiem, par cīsiņiem, ko var ēst tāpat, nevārītus un neceptus, un tie ir briesmīgi garšīgi, goda vārds, par maizi, ko ēda ar sviestu, nevis ar sviestu, desu, sieru, salātlapu, majonēzi un ķiršu tomātiņu (visu kopā, protams) un par visiem citiem renegātiem, kas sen pazuduši turpat, kur pērnais sviests un daudzi, pārāk daudzi no tiem, kas to visu būtu varējuši atcerēties.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |