Shelly - Post a comment

shelly

11:21 pm

Gatavajot salātus, man trāpījās vismaz gadus desmit, ja ne piecpadsmit neredzēts brīnums - gurķis ar rūgtu mizu. Pagaršoju to drīzāk ieraduma, nevis ziņkāres dēļ, un sākumā pat nesapratu - kas nav kārtībā? Kaut kas noteikti nav kārtībā, bet kas? Gurķis garšoja dīvaini. Tikai pēc pāris kodieniem sapratu, kas pie vainas. Biju tā pieradusi pie gurķiem, kas nav rūgti, nemaz un nepavisam.
Mizojot mizu, smaidīju un domāju par bērnības garšu. Par gurķiem, par cīsiņiem, ko var ēst tāpat, nevārītus un neceptus, un tie ir briesmīgi garšīgi, goda vārds, par maizi, ko ēda ar sviestu, nevis ar sviestu, desu, sieru, salātlapu, majonēzi un ķiršu tomātiņu (visu kopā, protams) un par visiem citiem renegātiem, kas sen pazuduši turpat, kur pērnais sviests un daudzi, pārāk daudzi no tiem, kas to visu būtu varējuši atcerēties.