Palasīju vieu kaislu, nesmēķētāja sarakstītu smēķēšanas apkarošanas pukstu, un nodomāju:
Ja tā padomā, es esmu ļoti laimīgs cilvēks ar to, ka galvenās cīņas man ir ar maniem personiskajiem netikumiem, nevis ar apkārtējo grēkiem. Jo savus netikumus man ir vismaz kādas cerības uzvarēt. Visas pārējas cīņas ir a priori lemtas neveiksmei.
ps - kad es sākšu izklausīties pēc Paulu Koelju vai kāda cita frīka, kas aforismos vien runā, nogrūdiet, mani, lūc, no klints.
Nomazgāju ārdurvis.
Sākās viss ar to, ka pagājušajā nedēļā kāpņu telpā "uzsniga sniedziņš balts" no nokasītajiem griestiem, pēc pāris dienām īstas kupenas uz grīdām izveidoja apmestās sienas. Durvis ietērpās pūkainās sedziņās. Mājās mēs nācām, uzmanīgi cilājot kājas un pieturot bikšu galus.
"Labi vismaz, ka vadus nav noplēsuši," apcerīgi teica Dārgais, blenžot vadu murskulī virs durvīm.
Taču šovakar, laipojot uz dzīvokli, es sapratu, ka mūsu durvis ir vienīgās netīrās. Nu, labi, īsti tīras nebija nevienas, šādos apstākļos tas nemaz nebūtu iespējams, taču mūsējās bija vienīgās, kas bija pa īstam netīrītas.
Komformismam ir varens spēks. Paķēru lupatu un minūtes 20 berzēju to uz visām pusēm. Tagad varu atviegloti nopūsties (vai varbūt tomēr labāk nē).
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |