Jēziņ, ko gan "labāku" var vēlēties besījošas darbadienas vakarā, kā divu piedzērušos tefteļu mājas vizīte. Tefteļi, rau, sadomājuši precēties (ne savā starpā, viņi aplaimos veselas divas sievietes. Ak, laimes lutekles!) un grib tam par godu iedzert ar mums.
Biju tik sašutusi, ka aizcirtu zupas kastroļa vāku viņiem deguna priekšā.
Vispirms iedzērām par laulībām. Par bērniem.
- Gan jau, ka būs, - saka viens no viņiem.
- Gan jau, - es apcerīgi vicinu savu viskija glāzi. - Nu, tur sabojāsies televizors, kādu vakaru nebūs, ko darīt...
Viens no tefteļiem uzstellē Grebeņščikova "Vsje govorjat, što pitj neljzja, a ja govorju, što budu".
- Tad iedzersim par Budu! - viņš sauc.
Un jā, mani besī visi eksperti, kas stāsta, cik labi ir, ka latvieši izbrauc no Latvijas. Ka viņi atbraukšot no ārzemēm, un atvedīšot naudu, un zināšanas, un cik vērtīgi viņi ir.
Man gan liekas tā:
Latvieši neatbrauks no ārzemēm, kad varēs atvest naudu. Latvieši atbrauks, kad varēs nopelnīt piķi. Nu, vēl viņi varētu atbraukt pensijas gados, iemitināties foršā pensionāru ciematā aiz krāsaina žoga un pie rūpīgas medmāsas, kas čeko viņu pulsu neatkarīgi no Rozentāles kursa, priecāsies par saulrietiem, stārķiem un sienāžiem pļavā un tirgos savu tauriņu kolekciju, piemēram.
Un zināšanas? Protams. Mēs, nabaga idioti, kas nav izbraukuši, neko nezinam. Raudu mutautā, māju ar to un gaidu tos, aizbraukušos, lai viņi man, muļķei, iemāca, KĀ strādāt. Piemēram. Jo es jau to nemāku. Es jau to nedaru. Esmu neefektīva un nederīga, un slinka, un neko citu, kā nebeidzamas apgriešanas, miljardu parādus (lai gan man pašai nav neviena parāda!!!) un bezdarbu neesmu pelnījusi. Padomju gadi, vai zinies, un viss pārējais, kas apcirpuši manu darba sparu pašā saknē. Cilvēki ārzemēs strādā daudz vairāk...
Žurkas. Var jau cerēt, ka žurkas atvilks glābšanas riņķus un izvilks laivu aiz pleca krastā, bet man tas neliekas ticami.
Kad ar tēti, mammu, brāli un māsu gājām no "Pīļu medībām", Liepājas teātra viesizrādēm Dailes teātrī, tētis ironiski izmeta, nez, kur autors ņēmis iedvesmu tādam tēlam kā galvenais varonis Siņins...
Pāris kvartālus es domāju.
- Jeseņins, - es visbeidzot teicu. - Es visu laiku skatījos un domāju, ka krievu dzejas pīlārs Jeseņins noteikti dzīvē bija tās pats pakaļa.
Un tad es nodomāju, ka tādi Siņini - vai Jeseņini - vai - sauc viņus, kā gribi, - tas nav tikai kropls indivīds kā Nekrofīls, Maniaks vai Suņu sitējs (tādu es prognozēju Džilindžera nākamās izrādes nosaukumu). Tas ir tips. Nē, tas ir pat arhetips. Austrumeiropas dvēseles daļa. Dēmonu vajāta, demoniska un reāla vienlaikus.
// labāk uzrakstīšu šo, nevis savas pārdomas par Jauno Rīgas teātri, kas man par lielām sāpēm pārvērties par viena uzpūsta, narcistiska ego intelektuālo vingrojumu parādi, kas to vien dara, kā stāsta par savu ģenialitāti un stulbo tautu, kuras viedoklis nav jāņem vērā, jo stulbā tauta, vai redzies, nesaprot viņa ģēniju un negrib atraut pēdējo kumosu viņa dēļ, un nav saremontējusi viņa teātri, vai, vai, vai, tas nekas, ka debilā tauta stāv rindā pēc mežonīgi dārgām biļetēm no agra rīta, nu, te nu man jāpiekrīt, tiešām idioti, mazohisti, kas maksā par to, lai par viņiem izņirgātos, tā uzpūtība un cininājums taču strāvo no katras izrādes minūtes
un
"Pīļu medībām", kas ir Īsts un labs teātris ar labu režisoru, aktieriem, mūziku, skaņām, lugu (LUGU, lai gan luga sarakstīta pirms 50 gadiem, tā ir modernāka par jebkuru mūsdienu izrādi) un bez liekas dirsināšanās pa presi. Un gandrīz pārāk īsta, lai būtu smieklīga.
/// Ja sanāk, noskatieties "Pīļu medības".
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |