Šorīt salūza tramvajs. Kad beidzot tikām kustīgā transportlīdzeklī, tas bija piebāzts kā siļķu muca, un katrā pieturā vadītāja, decibeliem aizvien pieaugot, auroja, ka "pēc divām minūtēm nāks nākamais! ļaujiet aizvērt durvis!" (mēs gan pa aizmugures logu nekādu nākamo neredzējām, pat garākos līkumos).
Draudzīgi saspiedušies un nervozi ķiķinot, ar Dārgo sākām fantazēt, ka visa galā vadītāja kliegs tā, ka pasažieriem mati nolidos no galvas. Un tad apjukušie pasažieri juku jukām meklēs savas galvas rotas. Vai vienkārši ņems tās, kas gadīsies pa rokai, lai, pasarg dievs, briesmīgajai, aukstajai ziemai tuvojoties, nepaliktu vispār bez matiem. Es, teiksim, varētu tikt pie rižas zēngalviņas. Būtu eleganti. Vai varbūt mans šīsnakts sapnis - sapnī man bija gara, bieza bize līdz viduklim, neticama skaista! - piepildīsies. Tuvumā viena piemērota bize pat bija. Bet Dārgais savukārt varbūt apgādāsies ar hohoļu ūsām...
Diemžēl pusceļā vadītāja laikam atmeta durvīm ar roku, samierinājās ar likteni un apklusa, tāpēc galā mēs nonācām tieši tādi paši, kā iekāpuši.
Paklīst baumas, ka direktors savā kabinetā nupat nositis prusaku.
- Dies, ko te meklē prusaki? - apcerīgi taujā mana otrā, labākā puse.
Domīgi pacilāju savu aizkosto ābolu.
- Ābolus? Lai iet uz tirgu pēc āboliem!
Momentā uzburu spilgtu ainiņu. Slienos no krēsla un atainoju to vārdos un pozās. Tātad, prusaks apņēmīgi nostājas uz kājām, cik nu viņam to ir, teiksim, kādas 12, paņem zem vienas kājas mazu kurvīti, otrā kājā mazu štociņu, un lēni, bet apņēmīgi iet uz tirgu. Prusaks izlien uz letes, un spalgi saka:
- Man, lūdzu, antonovku!
Un tad pārdevēja, cietsirdīga zemniece, nosit viņu ar vienu plaukšķi. Kurvītis lido uz vienu pusi, štociņš - uz otru...
Traģiski bez gala, bet mēs joprojām nevaram beigt smieties.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |