Kasu galvu un cenšos atcerēties, ko tad īsti sadarīju brīvdienās:
1) lasīju "Vēsturniekus", kuriem bibliotēkā tuvojas atdošanas termiņš. Grāmata ir reāli bieza, reāli aizraujoša un tajā ir burvīgākā drukas kļūda, kādu man nācies lasīt: no Snalovas brāļiem sanākuši Snalovas brāķi.
2) mācījos parkoties. Bremzēju tik vētraini, ka aiz mašīnas loga aizspraustais zīmulis, kam bija jānorāda pareizā stabiņa atrašanās vieta, aizlidoja nezināmā virzienā.
3) konstatēju, ka krīzes-šmīzes iespaidā aizvērušies tieši tie veikali, kas man vajadzīgi. "Bungalo" no stacijas pazudis, Lāčuks pie Unīša - pazudis, dabūju dāvanā pirkt ievārījuma burku no Stockmann. Latvija tiešām ir brīnumaina zeme: pazud jēdzīgi veikali, un paliek tikai simts un viena neglītu un dārgu šmotku bode.
4) proza, viena vienīga proza: tīrīju māju, mazgāju traukus, savedu kārtībā garderobi, iebūru fikso makaronu sacepuma receptē rīsus...
Šorīt bija tāda sajūta, ka klepo viss tramvajs.
Nē, meloju, tramvajā bija divas grūtnieces, kas neklepoja.
Piezīmēju sev: ja man kādreiz gadīsies būt par grūtnieci rudenī, braukšu uz darbu tikai ar mašīnu. Nekādu ne sabiedrisko! Un turpināju klepot.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |