Aizdomājos par to, kāda es būšu vecumā.
Vecums, kā zināms, ir lieta visai interesanta. Rakstura iezīmes, paradumi un mazās dīvainības ar gadiem mēdz... kā lai to pasaka, progresēt. Tās palielinās. Apmēram, kā tetovējumi - tu ietotevē sev uz dibena mazu, jauku putniņu, un pēc 50 gadiem tev uz pakaļas ir kondors.
Cilvēki, kas visu dzīvi bijuši saimnieciski un taupīgi, uz vecumu mēdz kļūt pavisam apsēsti ar taupību, un lētu desu iepirkšana ir viņu dzīves centrālais notikums. Kolekcionāri vairs neko nespēj izmest, pat cauru kuli. Meitenes, kam patīk pastrīdēties, kļūst par īstām kašķu vācelēm, kas caurām dienām kasās ar kaimiņiem, pārdevējām veikalos un pasažieriem vilcienos, un vispār visiem, kas gadās tuvumā. Mazliet valdonīgi kungi kļūst par īstiem tirāniem. Skolotājas pamāca visus pēc kārtas. Cilvēki, kas pret citiem izturējušies ar vieglām aizdomām, sāk vērpt vispasaules sazvērestības teorijas. Un tā tālāk, un tā joprojām.
Man pagaidām, šķiet, spīd, visai histēriskas vecenītes perspektīva. Rīkošu mežonīgus skandālus, kaulaino roku ar resno kūju tricinot pret padebešiem. Pēc tam, cerams, nomierināšos, un kritīšu visiem uz nerviem ar savām vētrainajām maiguma izpausmēm un bezgalīgo mīlestību. Varbūt savā ziņā tā būs kā atgriešanās padsmnitnieces gados, kad man vispār nebija ne jausmas, kāda būs mana oma pēc stundas.
Un vēl, man liekas, vecumdienās es būšu kaķu tante. Trīcošā solī staigāšu ap māju un barošu visus kaķus. Pret šo sadaļu man pat nav sevišķu iebildumu.
Jāaudzina raksturs, kamēr vēl tas ir iespējams, ko lai citu saka...
Kā jau to var noprast, mans iekšējais pulkstenis ir pārcēlies par stundām 12. Tāpēc tagad es lasu un brīnos:
"Svarīgi ir tas, ka nometnes ikdienā dalībniekiem paredzēts īpašs laiks – PLAD. Tas ir personīgais laiks ar Dievu. Atskatoties uz iepriekšējo “History Makers” dalībnieku liecībām, tas esot visneaprakstāmākais laiks."
[izrāvums no kādas kristīgās nometnes reklāmas]
PLAD? Izklausās pēc BAM vai kaut kā tāda.
Piecas dienas garā tekstā.
28.07.2009. ( ... tālāk ... )
Un jā, dīvainā kārtā ar ceļojumu esmu apmierināta. Daba ir skaista, ja arī nav draudzīga, darbs tika aizmirsts pavisam pavisam, dzīves mazie prieki iegūst jaunu garšu un man lieku reizi tiek atgādināts, ka man ir vis-vis-vislabākā kompānija, kāda vien pasaulē iespējama.
( ... tālāk ... )
Atcerējos vienu vecu jauno autoru semināru, kur kādai dāmai no Latgales uzdeva jautājumu, kā viņa sākusi rakstīt dzeju?
- Mans vīrs raksta, - viņa atzina latgaliskā tiešumā. - Ja viņš aizrautos ar traktoru labošanu vai mušiņmakšķerēšanu, tad es droši vien labotu traktorus vai mušiņmakšķerētu, un droši vien darītu to tikpat viduvēji kā pašlaik dzejoju [skaļi un sirsnīgi smiekli], bet darītu.
Laikam tāpat ir ar mani un ekstremāliem pārgājieniem. Es neesmu nekāda labā šajos jautājumos, es zinu, taču esmu diezgan apņēmīga.
Tāds nu ir tas uz ģimeni orientētās sievietes liktenis.
Un nav jau slikti, patiesībā, es teikšu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |