Shelly - Post a comment

shelly

04:00 pm - Let's take a walk on a wild side, babe. Reportāža

Piecas dienas garā tekstā.

28.07.2009.
18:40 esam iestiepuši savus velo, ceļasomas un jaukās personas pareizajā - lai gan nekādas pazīmes par to neliecināja - vagonā (liels paldies izpalīdzīgajai pasažierei, kas norādīja uz velosipēdu āķu atrašanos beidzamajā pusvagoniņā, pie pašas lokomotīves!). Braucam briesmīgi ilgi. Aiz loga satumst, un mēs spriedelējam, ka tur noteikti pilns ar vilkiem. Brīžiem vilki ir pat redzami, tiesa, tie atjautīgi maskējas par krūmiem ceļa malā vai automašīnām.
Mazliet pirms 11 dodamies naksnīgajās Gulbenes ielās. Pateicoties zl kartei un ielu plāksnītēm, ātri atrodam viesnīcu, un baudam pēdējos civilizācijas labumus - dušu, TV un gultu...

29.07.2009.
Kāpēc lai no velobraukšanas sāpētu plecs un kakls (vienā pusē)? Bet sāp. Taču par visu pēc kārtas.
Pabrokastojam kafejnīcā, un stumjam savus riteņotos draugus ārpus Gulbenes. Mūsu mērķis - savvaļas zirgi "Lazdukalna" teritorijā. Zirgiem gan ir citi mērķi, un šodien tie nav aplūkojami. Māju saimniece kā kompensāciju saplūc mums asinszāļu pušķi, un izvadā pa dažādām enerģētiski būtiskām vietām. Es apskauju bērzu, un neko nejūtu, Dārgais stāv "vīru bedrē", un pat kaut ko jūt. Ap mums lēkā divi draiski suņuki, un saimniece stāsta par savu pasaules redzējumu, kur īsteni postmoderniskā kokteilī sajaukušies reiki, latvju dainas un Dievs. Izbraucot no "Lazdukalna", redzam irbi. Vai rubeņu dāmu. Pelēks putns vistas lielumā pārčāpo ceļam, pazūd laukā, palecas virs zālēm, iebļaujas, un atkal pazūd.
Galgautas iezemieši vairs nav tik sirsnīgi (lai gan tikpat zinoši par seno latvju dzīves ritiem). Kad pie veikala pusdienojam, pie mums pienāk kāds sirms kungs un pārmetoši saka, ka senie latvieši gan kad ēda, cienāja arī citus! Kungs pazud veikalā, es sašutusi sāku aurot, ka nolauzīšu viņa mašīnai izpūtēju.
- Nevajag lauzt, - saka praktiskais Dārgais. - Vajag izpūtējā iebāzt divus kartupeļus, tādus cietākus.
Es smejos kādu pusstundu. Kartupeļi izpūtējā - tas ir tik latviski! Un neviens nevarētu teikt, ka mēs nedalamies ar savām pusdienām!
Izejam uz Galgauskas autobāņa - tāda zemes celiņa, uz kura droši cits citam līdzās var sastāties savi seši velosipēdi - un vispirms mežonīgi salīstam. Lietusmēteļi sniedz stipri daļēju patvērumu. Kad lietus pāriet un mēs stumjamies pa slapjajiem dubļiem, paši no tiem maz atšķiroties, mums uzbrūk dunduri. Nepārspīlēšu, un teikšu, ka to bija miljons. Tie neatstājās ne uz soli, asinskārīgi klabināja zobus un to acīs spīdēja kāre pēc mūsu dzīvībām... Bet dzeju pie malas. Pietiks, ja raksturošu šo asinskāro mošķu neģēlību ar šāda trika atstāstu - dunduri riņķoja ap mani, bet, kad viņiem piekusa spārniņi, tie apsēdās uz manas velosomas un ērti nobrauca kādu gabaliņu "par zaķi", lai mestos man sejā ar svaigiem spēkiem. Dārgais, kas kādu brīdi brauca aiz manis, var to apliecināt. Kad skaļi bļaujot: "ej dirst! ej dirst!' sasniedzu dunduru jurisdikcijas robežas - asfalta šoseju - biju ne mazāk priecīga kā Dante, no elles uzkāpjot paradīzē.
Novēroju, ka nav vairs praktiski nekādas vajadzības pēc tualetes. Es vairs nečurāju. Es tikai svīstu.
Izripinājām cauri Lejasciemam - kāpēc, lai nokļūtu vietā ar nosaukumu "Lejasciems", ir jābrauc kalnā? - noparkojamies mežmalā aiz izcirtuma un apceram "Lazdukalna" saimnieces vēlējumu gulēt uz zemes, jo "zeme paņem visu slikto". Cerams, ka zeme to paņems arī caur telts prezervatīvam.

30.07.2009.
Šodien iecerēta pavisam laiska plezīra diena. Lieliskā omā - nakts ir bijusi silta, sūnas - mīkstas, odi - ļoti reti un uzvedīgi - novācam savu apmetni, un braucam uz "Zeltiņu" reķešu bāzi. Ceļš ir gluds kā galds, lai slavēti padomju militāristi. Izstaigājam bijušās militārās nometnes drupas, un priecīgi ripojam uz Alūksni. Līdz Alūksnei ir palikuši kilometri 18, kad Dārgā velosipēda riepa pieplok šosejai kā iemīlējusies. Aizripinām uz ēnu. Dārgais jauc ārā riteni un velk ārā labošanas štrumentus. Es cēli pastaigājos pa šosejas malu, turu līmes korķīšus, pasniedzu mitrās salvetes un jūtos absolūti nederīga.
Šķiet, ir uzsprāgusi kamera. Tajā ir pāris caurumi, kuros ērti pirktus iebāzt un paurķēties varu ne tikai es, bet arī kāds stipri lielāks un resnāks cilvēks, un iespējams, pat slaidāks goblins. Pēc divām stundām kļūst skaidrs, ka mūsu rīcībā esošie ielāpi ir pārāk mazi, un kamera gaisu laiž cauri šā vai tā. Sākam stumties. Ūdens ir palicis labi ja krūze, karstums apņēmīgi turas pie 30 grādiem.
Pēc astoņiem kilometriem ievelkamies "Strautiņos" ("Noteikti apmeklējiet Strautiņus!" bija priecīgi saucis Dārgā tētis, lai pipari viņam uz mēles). Slaukam sviedrus, dzeram kokakolu un pētam autobusu sarakstus. Ir autobuss, kas pienāk visai drīz. Bēda tāda, ka Alūksnē tas ienāk pēc četrām stundām, kad ir apbraukājis visu rajonu. Nospļaujamies un stiepjamies iekšā. Šoferis un abi pārējie autobusa pašažieri raugās uz mums kā uz plānprātiņiem. Ne bez pamata - brauciens līdz 10 kilometrus tālajai pilsētai izmaksā dārgāk un aizņem vairāk laika nekā brauciens no Rīgas līdz Gulbenei. Bet mēs esam plānprātiņi ar pretenzijām uz komfortu. Visbeidzot iebraucam Alūksnē, atrodam viesnīcu, kurā esam mitinājušies jau pirms gadiem trim, ievācamies "savā" vecajā numurā, paēdam krodziņā (briesmīgi garšīgi) un sabrūkam.

31.07.2009.
Šodien ir iecerēta laiska plezīra diena (iegaumējiet šos vārdus, tiem jau parādās tāda kā nolemtības pieskaņa). Alūksne ir pilsēta ar rītdienu, atrodam velodarbnīcu, pabrokastojam, stumjamies ārā no Alūksnes uz tuvējo ezeru. Šodien sēdēsim pie ezera, Dārgais makšķerēs, es staipīšu kājas saulītē un lasīšu "Aptumsumu" latviski. Ierodamies pie ezera, kas ir skaists kā bilde, uzslejam telti. Pamērcēju kājas, liekas pavēss. Dārgais saliek makšķeri.
Pie pamales parādās melni mākoņi. Tie strauji tuvojas, un tad jau tie ir klāt mežonīga lietus, pērkona un zibens veidā. Tupam teltī, es klabinu zobus, līdz pamanu, ka man pie dibena kaut kas slapjš. Paceļu savu skaistāko ķermeņa pusi - o la la, vietām uz telts grīdas ir tādas peļķes, ka ūdens jāsmeļ ārā ar krūzīti. Pirmo un vienīgo reizi mūsu īsā, bet piedzīvojumiem bagātā celojuma laikā man sākas histērija. Tomēr ar saucieniem "polundra, polundra, mēs slīkstam!" mums izdodas ūdeni daudzmaz izsmelt un lietu pārdzīvot.
Mākoņi aizslīd tālāk, bet aina nerādas priecīga - telts slapja, somas slapjas, guļammaisi- slapji, dibeni - slapji, kājas - slapjas, un visa apkārtne - vēlreiz un vēlreiz - slapja, slapja, slapja. Uzvāru ūdeni, uztaisam tēju un sausās zupas, lai sasildītos. Sakuram ugunskuru, žāvējam guļammaisus. Gatavojamies ļoti slapjai un ļoti aukstai naktij. Nomirst fotoaparāts.

01.08.2009.
Ir labi būt tik īsai kā es. Tad var iebāzt galvu guļammaisā bez sevišķas piepūles. Miegs tomēr diez kā nenāk, ir ļoti auksts un slapjš. Turklāt ap pusnakti pie pamales kaut kas sāk rībēt. Mana sirds apmet kūleni - tak ne atkal pērkons? Nē, tas nav pērkons. Tad kas? Krievi ienāk Latvijā? Pēc brīža rībināšanas man pielec - tas ir salūts. Ir sākušies Alūksnes pilsētas svētki. Pēc salūta sākas diskotēka, un lai gan Alūksne ir turpat desmit kilometru attālumā, dzirdamība - kā no blakus dzīvokļa. Un tā līdz četriem rītā.
Septiņos no rīta joprojām esam dzīvi, un tas jau ir liels solis uz priekšu. Speram arī visus pārējos soļus, pabrokastojam, salokam un izmetam telti - pat ja aizmirst to, ka tā ir tik dubļaina, it kā būtu spārdīta ar kājām, tai ir saplīsis rāvējslēdzējs, un, vispār, mēs esam pelnījuši ko labāku. Nolemjam skipot Ludzu, pietiks mums Ziemeļlatgales daiļuma. Fiksi aizripināmies uz tuvējo Annas ciematiņu, apciemojam veikalu, uzkožam, veikala priekšā Dārgais izkar slapjos lietusmēteļus un guļammaisu, tagad mēs droši vien patiešām izskatamies pēc mazliet advancētiem bomžiem. Sasmērējamies ar pretapdeguma krēmu - Dārgajam jau lobās ausis. Garāmejošs večuks, ieraugot manas dzīves un ceļa biedra sakrēmēto seju, novēl priecīgu skūšanos, Dārgais metas viņu labot, un tas ir pamats sarunai. Večuks, šķiet, meklē ko ieraut, bet mēs jau neesam ar pirkstu bļodiņā taisīti - iedzeramais ir diskrēti saliets sulas pakā, un pavisam nevainīgi stāv blakus. Mani pamazām sāk mākt bailes, ka mēs no jaunā paziņas nekad vaļā netiksim, viņš tūlīt pieprasīs, lai mēs viņu adoptējam un vedam uz Rīgu. Visbeidzot aktivizējam sirmā iezemieša mobilā telefona sarunas karti, un dodamies uz Alūksnes-Gulbenes bānīša staciju. Turpinam būt ļoti izpalīdzīgi, un visiem garāmbraucējiem no dažādām Eiropas valstīm rādām ceļus un skaidrojam vilciena kustības sarakstu. Pa staciju dzīvojas trīs pavisam mazi kaķēni, šķiet, bāreņi, šausmīgi netīri un briesmīgi bailīgi, jau pavisam dikije, ļoti skumji. Pēc piecu stundu gaidīšanas mums pat izdodas iestumties bānīti ar visu iedzīvi, lai gan vilciena durvis paliek vaļā, un es visu ceļu baidos, ka velosipēdi izkritīs. Šausmīgi netīri un smirdīgi ierodamies Gulbenē, un ieveļamies pirmās nakts viesnīcā.

02.08.2009.
Ceļamies tad, kad vairums cilvēku iet gulēt (2:45) un stumjamies uz vilcienu "Rīga-Gulbene". Uz mājām, tikai uz mājām...

Un jā, dīvainā kārtā ar ceļojumu esmu apmierināta. Daba ir skaista, ja arī nav draudzīga, darbs tika aizmirsts pavisam pavisam, dzīves mazie prieki iegūst jaunu garšu un man lieku reizi tiek atgādināts, ka man ir vis-vis-vislabākā kompānija, kāda vien pasaulē iespējama.