03:56 pm
Kad vakar braucu mājās no darba, pieturā redzēju* pie mājas durvīm guļošu jaunieti. Jaunietis bija acīmredzamā bezfilmā pēc krietnas uzdzīves. Pa ielu lēni līda vēl viens tāds pats - ja atskaita dažādās maiku krāsu un to, ka viens no viņiem vēl kustējās uz priekšu, varētu pieņemt, ka man dubultojas.
Lūk, tātad, tas, kas kustīgs, lēni piedrebelēja pie tā, kas nekustīgs.
- Palīdzēs, vai, - es nodomāju.
Kustīgais lēni noliecās un ar nedrošu kustību iekabināja roku guļošā bikšu kabatā.
Bet likteņa humora izjūta ar to ne tuvu nebija izsmelta. Caurlūkoju savu akvāriju uz riteņiem - vai es vienīgā priecājos par šo ainu? Iespējams. Blakus sēdošais vīrietis nopietnu seju lasīja grāmatu, kas saucās "Pobeda nad zlom", un neko no apkārtnotiekošā neredzēja.
* jā, man liekas drīz tā sāksies kāda puse manu pukstu. Vajadzēs ieviest kādu efektīvu saīsinājumu, lai nav visu laiku jāraksta viens un tas pats.
04:03 pm
Pērs Ulovs Enkvists. Grāmata par Blānšu un Mariju.
Izrāvu vienā kampienā, un vienkārši nevarēju nolikt malā ātrāk. Paldies Dievam, grāmata nav ļoti gara, tāpēc pa vienu vakaru var izlasīt, ja lasa ļoti ātri un pārāk nesteidzas gulēt (mūsmājās gan gulēt bija paspējuši aiziet pilnīgi visi, kaķi ieskaitot, kad beidzot zaigjošām acīm un asaru uz vaiga zagos uz gultu).
NB - visiem nerekomendēju, eta na ljubitelja. Mana māte, no kuras dabūju šo grāmatu, apgalvoja, ka tā esot absolūti sadistiska un neizturama, un pilnīgi pretīga, un tālāk par sākumu nemaz nevarēja to izlasīt (droši vien tāpēc, ka galvenā varone ir vairākas amputācijas pārcietusi dāma, un autors vismaz pirmajā daļā to atgādina patiešām - patiešām patiešām! - katrā lapaspusē vismaz vienu reizi).
Bet tas šajā stāstā patiešām nav galvenais.