Atgriezos no veikala, pie blakus podjezda (piedodiet, šis vārds ir pārāk daiļrunīgs) stāvēja trīs jaunieši, tā uz gadiem 20 (lai gan kas no tiem mūsdienu bērniem ko var saprast). Kamēr pagāju garām, viens no viņiem draugu vidū veica socialoģisko aptauju, vai viņi varētu pārgulēt ar TĀDU kā es. Draugi bija džentlmeņi, un teica, ka varētu, ja pietiekami daudz iedzertu.
Izkrāmēju produktus, iekārtojos uz balkona, un no slēpņa (balkona nožogojuma) turpināju novērot potenciālos preciniekus, kuru skaits tikām bija izaudzis līdz četriem. Četri, pēc visa spriežot, gaidīja piekto, vētrainu tusotāju no otrā stāva, un aicināja viņu allažiņ ar vienu un to pašu skaļo un bargo saukli: "bļā, es tev sadauzīšu purnu!". Viņi laikam bija bijuši kopā dienēt, jo pēc šiem vārdiem no otrā stāva balkona allaž parādījās kaulaina roka, samiegta žestā, ar kādu kāds politiķis sveica pa Saeimas logu savu armijas biedru, un atskanēja absolūti pērkondimdoša balss: "es tev pašam tā, bļā, tā sadauzīšu kā nevienam!!!".
Visbeidzot visi purnu dauzītāji bija savākušies kopā, un pazuda no mana redzesloka vakara klusumā.
Tātad, šodien esmu nodevusi lieldarbu, pie kura strādāju pēdējos divus mēnešus.
( ... tālāk ... )
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |