Šorīt no rīta, vēl pirms modinātāja mani pamodināja dīvaina skrapšķināšana viesistabā.
Vakarā tā bija kļuvusi stiprāka.
Es sāku stresot. Skrapkšķi izklausījās... elektriski. Ja nu tā ir elektrība? Ja nu mums nodegs māja? Ja nu ja nu ja nu...
Dārgais atstūma grāmatskapjus un paziņoja, ka vainīgs esot elektrības mazgls starp viesistabu un virtuvi. Viņš pieprasīja skrūvgriezi un brīdi darbojās ar to aizskapē.
Skrapšķēšana beidzās. Urā!
Toties mēs bijām palikuši bez ledusskapja. Ne tik ļoti Urā!
Taču Dārgais demonstrēja, ka ir augstāko uzslavu cienīgs - saslēdza divus pagarinātājus, un mūsu sautējumi, saldējumi un ali tagad atrodas lieliskā vēsumā. Un nav vairs riska tikt pie nodegušas dzīvojamās platības.
Rīt jāsauc elektriķis.
Man, jāatzīst, visa šī dienasgramata knābāšanas akcija (kā gan var nepatikt hokejs, kā var nejūsmot par hokeju, ejam uz vēstniecību, ejam uz dienasgramatas cibu, nodedzinam tur visu!) liekas absolūti bezgaumīga.
Tauta, kur palicis plurālisms? Kur palikusi cieņa - elementāra cieņa - pret citu cilvēku intersēm?
Jā, un ja man ir jāizvēlas starp vienu cilvēku, kas neizrāda cieņu pret veselu baru citiem, vai veselu baru citiem, kas neizrāda cieņu pret vienu, man ir diezgan viegli izvēlēties puses.
← Previous day | (Calendar) | Next day → |