Latvijas Pasts - tā ir diagnoze.
Tagad es varētu sarakstīt odu par pastkasti. Par šo brīnumaino cilvēces izgudrojumu, kuru mūsu pastnieks gan nez kādēļ šonedēļ apiet ar līkumu. Labi, ne gluži ar līkumu. Bet viņš (vai viņa) ir izgudrojis pastkastei jaunu funkciju. Izrādās, ka pastkaste ir paredzēta tam, lai pastu uzliktu uz kastes, nevis tajā iekšā. Paldies Dievam, ka mūsu pastkaste nestāv gluži uz ielas (lai gan tuvu tam).
Gaidu to dienu, kad viņš beidzot, pēc ilgstošiem treniņirm, atklās kastes iekšu, kur pastu var izvietot konfidenciāli un droši, un paņems beidzot tās nolāpītās ierakstīto vēstuļu grāmatas, kas tur speciāli priekš LP pūst jau no piektdienas.
Labrīt, protams.
Uzmaucu savus kaujas mokasīnus, paņēmu tomahauku (telefonu) un metos spiest pa pogām.
Šorīt esmu teikusi: "Labrīt, šeit jums zvana no adreses tādas un šitādas, iestādes (mūsu iestādes oficiālais nosaukums sastāv no deviņiem vārdiem, ko var nosīsināt arī līdz sešiem, tāpēc šeit es ievelku elpu) Tādas un Šitādas Šitāda un Tāda pakļautībā un Cariskajā Labvēlībā, gribēju zināt, kāpēc mums šonedēļ pastu liek uz pastkastes?" vismaz sešas reizes.
Esmu noklausījusies piecus "tas uz mums neattiecas!" ļoti dažādās intonācijas - no līksmām un atvieglotām līdz drūmi draudīgām.
Un vienu: "ak, vai, šoferītis pazaudēja jūsu kastes atslēgu, bet tagad jau viss būs kārtībā".
Lai precizētu datumus priekš CV, lasu savu veco cibu, un atrodu tur šādas jaukas idejas:
"daudziem puišiem skaistas meitenes uzrunāšana ir kā kliegšana morgā - it kā zini, ka nekas par to nebūs, bet vienalga bailes..."
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |